Ko tieši nozīmē vārds “žēlastība”

Vārds “žēlastība” Rakstos bieži apzīmē labvēlību, labprātību vai žēlsirdību, reizēm arī pašas dāvanas, kuras tiek dotas no žēlastības. Bet jautājums ir par to, ko tieši nozīmē vārds “žēlastība” tajās Rakstu vietās, kurās Pāvils diskutē, sacīdams, ka tiekam attaisnoti par brīvu (bez nopelna) ar Dieva žēlastību [Rom.3:24] un: ar Dieva žēlastību jūs esat atpestīti [Ef.2:5, 8].

Rakstu liecības nav neskaidras vai nedrošas, bet ir skaidras, drošas un spēcīgas. Tās rāda, ka vārds “žēlastība” šajā diskusijā jāsaprot attiecībā uz nepelnītu Dieva žēlsirdību, labestību, labprātību jeb labvēlību, kas žēlīgi mīl un Savā žēlastībā uzņem necienīgos – Sava Dēla, Starpnieka, dēļ.

Pāvils (Rom.5:15 u. t.) skaidri izšķir žēlastību un žēlastības dāvanu, gluži kā (Jņ.1:14, 17) tiek izšķirtas žēlastība un patiesība. Kā viena, tā otra ir Dieva Dēla, Starpnieka, žēlastības darbs. Bet, kad Pāvils saka, mēs tiekam attaisnoti un pestīti no žēlastības, viņš ar šo vārdu saprot žēlastību, kuru Raksti atšķir no “žēlastības dāvanas”, tas ir, apustulis ar to saprot nevis mūsu atjaunošanos, bet Dieva žēlsirdību jeb žēlastības pilno uzņemšanu. Tas redzams tādējādi, ka Pāvils artikulā par attaisnošanu rāda žēlastību kā pretstatu labiem darbiem – ne tikai tiem, kurus paveic cilvēka saprāts bez Svētā Gara, bet arī Ābrahāma darbiem, kas ir Gara dāvanas un augļi. Vēstulē romiešiem (4:4): “..Kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.” Un (Rom.3) apustulis saka: no žēlastības jūs tiekat atpestīti, neatkarīgi no bauslības darbiem [Rom.3:24, 28]. Viņš (Rom.4) to attiecina uz atdzimušā Ābrahāma darbiem, tādējādi parādot attaisnojošo žēlastību kā pretstatu Ābrahāma darbiem, ko viņš paveicis, būdams Gara atjaunots.

Pāvils (Rom.11:6) saka vispārīgā veidā: “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” un (2.Tim.1:9): “Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” Žēlastība, par kuru šeit runāts, patiesi nevar būt kaut kas tāds, kas piemīt mums pašiem, jo “pirms mūžīgiem laikiem”, kad mūsu vēl nebija, jau bija likts pamats [sal. Ef.1:4; 1.Pēt.1:20]. Žēlastība mums ir dota Jēzū Kristū.

Raksti arī ar citādiem vārdiem, kuri izsaka to pašu izpratni un nozīmi, skaidri parāda, kā šajās diskusijās ir jāsaprot vārds “žēlastība”.

Pāvils (Tit.3:4 u. t.) to nosauc par laipnību un mīlestību pret cilvēkiem, ar kuru Dievs mīl nabaga samaitāto cilvēku dzimumu. Šajā pašā vietā apustulis saka: “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības [..] lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.”

Un (Ef.2:4-5): “Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!”

Vēstulē ebrejiem (2:9) rakstīts, ka Kristus “Dieva žēlastībā baudījis nāvi par visiem”. Pāvils (Rom.5:8) to izsaka šādi: “Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.”

Un (Ebr.4:16): “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Šīs lietas ir tik nepārprotami skaidri redzamas, ka arī Akvīnas Toms un Ričards no Midltonas atzīst: daži no senajiem autoriem ir skaidrojuši vārdu “žēlastība” kā Dieva labo prātu un Viņa žēlīgo mīlestību, ar kuru Viņš cilvēku izredz, aicina, attaisno un uzņem bērna kārtā.