Ikviena kristieša pienākums

“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:19-20)

Ar šiem vārdiem Kristus sūta Savus apustuļus pie visām tautām un padara visu cilvēci par viņu darba lauku. Taču tie, kas dzirdēja šos vārdus, nebūt nebija vienīgie, kas tika sūtīti. Drīzāk apustuļi bija kā Kristus stādītā koka saknes, – tā koka, kura lapotne galu galā apklāj visu pasauli. Apustuļi bija kā tie, kas tai brīdī, kad šie vārdi tika izteikti, pārstāvēja visu Baznīcu. Kristus deva šo uzdevumu Savai Baznīcai visos laikos, jo ​​tieši Baznīcai Viņš uzticēja Savu Vārdu kā pareizo atslēgu uz Debesu Valstību. Savai pavēlei Viņš pievienoja šo apsolījumu: “Un lūk, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Svētie apustuļi ir miruši jau pirms daudziem gadsimtiem, un, lai gan viņi piepildīja visu zemi ar Evaņģēlija skaņu, miljoniem cilvēku joprojām atrodas tumsā un nāves ēnā. Tāpēc pavēle “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” joprojām skaļi skan Kristus Baznīcas ausīs, un šie vārdi turpinās skanēt, līdz pagāni būs pabeiguši savu ienākšanu Viņa valstībā, tas ir, līdz Pastarajai dienai. Baznīca, kurai pavēle ​​bija paredzēta, sastāv ne tikai no mācītājiem, bet arī no visiem ticīgajiem kristiešiem.

Bet pat, ja Kristus nekad nebūtu teicis šos vārdus, Baznīcai joprojām būtu pienākums izplatīt Evaņģēliju visā pasaulē. Vai katram kristietim nav mūžīgs mīlestības parāds pret Dievu? Kā viņš var teikt, ka mīl Dievu, ja spēj mierīgi noskatīties, kā Dieva ienaidnieks sātans tur savos slazdos miljoniem cilvēku, – cilvēku, kas tika radīti sadraudzībai ar Dievu? Vai kristietis var teikt, ka mīl Dievu, un pieļaut, ka Kristus velti cieta par šiem miljoniem un velti ieguva viņiem pestīšanu? Kā kristietis var apliecināt, ka mīl Dievu, vienlaikus klusējot, kamēr šie miljoni kalpo sātanam un grēko, zaimojot Dieva svēto vārdu?

Tikpat droši, kā kristieša pienākums mīlēt Dievu paliek ar viņu visu mūžību, tāpat arī pienākums piedalīties misijas darbā pie pagāniem paliek ar viņu visu viņa zemes dzīves laiku. Tādā veidā sātana valstība tiks iznīcināta, laupījums, ko viņš nozaga Dievam, tiks atņemts, un Dieva gaismas, žēlastības, taisnības un pestīšanas valstība tiks padarīta lielāka. Kristietim ir jāmīl gan savs brālis, gan Dievs, kā māca svētais Pāvils: “Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.” (Rom.13:8) Vai nabaga, nožēlojamie pagāni nav mūsu brāļi un māsas pēc miesas? Vai kristieši var teikt, ka mīl viņus, ja tik daudzi no viņiem ir bez Dieva, bez mierinājuma ciešanās, bez cerības nāvē? Vai mēs varam pieļaut, ka viņi pazūd, ka viņu miesa un dvēsele iet pazušanā uz mūžīgiem laikiem? Nekad!

Šī iemesla dēļ misija pie pagāniem joprojām ir kristieša pienākums. Tas ir pienākums, ko viņam uzlikusi gan Kristus pavēle, gan prasība mīlēt Dievu un cilvēku. Tā ir prasība, kas paliek spēkā mūžīgi.