Apliecināt Jēzu Kristu visas pasaules priekšā

“Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” (Rom.10:10)

Ja vēlamies būt kristieši, mēs esam aicināti būt par Kristus vēstnešiem un sludināt Viņa vārdu vārdos un darbos, pat ar visu savu dzīvi. Otrais bauslis uzliek katram no mums pienākumu nelietot Kristus vārdu tukši un necienīgi, kas notiek katru reizi, kad mēs Viņu noliedzam. Ikreiz, kad lūdzam “Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība”, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš mums palīdz svētīt Kristus vārdu, tas ir, apliecināt šo vārdu visas pasaules priekšā. Kad mūs kristīja, mēs tikām iesaukti Kristus armijā kā Viņa kareivji kaujai. Tāpēc, ikreiz, kad mēs Viņu noliedzam, mēs pārkāpjam Dieva svēto bausli, mēs izsmejam savu ikdienas “Mūsu Tēvs” lūgšanu, mēs laužam savu Kristības derību un mēs pametam daudzos uzticīgos apliecinātājus, kas stāv zem Kristus krusta. Tā vietā mēs kļūstam par neticīgiem dezertieriem, kas ieiet Viņa ienaidnieku, pasaules un Sātana, nometnē. Tāpēc, pat ja mūsu prāts vai sirds mums iesaka noliegt kādu patiesību, lai mēs izskatītos labāki, mums vienmēr jāuzskata Dieva bauslis un mūsu svētais zvērests par augstāku prasību, tikpat dārgu mums kā Dieva žēlastība un mūsu pestīšana.

Pat, ja mēs vēl nebūtu saistījušies ar Kristu un saņēmuši Dieva bausli, mums tomēr arī tad vajadzētu justies iedvesmotiem no mīlestības un pateicības, ko esam parādā Kristum, lai Viņu nenoliegtu nekādos apstākļos. Vai mēs neuzskatām par apkaunojošāko izpausmi, kad kāds aiz muguras noliedz uzticamu draugu? Cik gan apkaunojošāk mums jāuztver mūsu labākā Drauga Debesīs un virs zemes noliegšana, kurš mūsu dēļ atteicās no Savas dzīvības (pat no Debesīm un Debesu godības), kurš mūs atpestīja no nāves un elles ar pazemojošu dzīvi un Savu asiņu izliešanu un kurš mūs mīlēja kopš mūžības? Kad bija runa par mūsu pestīšanu, Kristus Jēzus apliecināja labo liecību Poncija Pilāta priekšā (1.Tim.6:13), lai gan Viņš zināja, ka par to Viņš tiks šaustīts, izsmiets, apspļaudīts, kronēts ar ērkšķiem un visbeidzot nogalināts pie krusta. Ak, cik maza pateicība no mūsu puses ir tas, ka apliecinām labo liecību savu līdzcilvēku priekšā pat, ja tas saistīts ar nelielu apkaunojumu! Bet, kas tas ir attiecībā pret šāda mēroga Dieva mīlestību!

Vai mums nav arī pienākums pret saviem brāļiem un māsām nekad nenoliegt Kristu viņu priekšā? Kristus mums saka, ka “patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8:32), un tam vajadzētu mūs motivēt apliecināt visu patiesību savam tuvākajam. Vai tā nav briesmīga mūsu sirds maldināšana, ja domājam, ka varam parādīt mīlestību savam tuvākajam, noliedzot vienīgo patiesību, kas var viņu atbrīvot un glābt?

Kristus mums ir devis godības pilnu solījumu: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs.” (Mt.10:32) Bet Viņš mūs ir arī brīdinājis: “Kas kaunas Manis un Manu vārdu dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.” (Lk.9:26) Ko tad mēs iegūtu, noliedzot Kristu, pat ja tas mums nestu visu cilvēku labvēlību un visas pasaules labumus? Galu galā, nāves brīdī, mēs to visu zaudētu, un tad mēs atklātu, ka esam pazaudējuši arī savu dvēseli un pestīšanu apmaiņā pret mūžīgu sodu. Bet, ko tas mums kaitētu, ja mēs, tāpat kā Jānis Kristītājs, izlietu savas asinis, jo arī mēs negribam noliegt Kristu ne ar vienu vārdu? Tad mēs mantotu mūžīgo dzīvību par savu zaudēto laicīgo dzīvību, mūžīgo godu par savu laicīgo kaunu, un mūžīgo prieku un svētlaimi par savām laicīgajām sāpēm.

Lai Jēzus mūsu sirdīs ticībā ir pāri visam. Lai mēs Viņu apliecinām savā sirdī, ar savu muti un patiesi ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder. Ja mēs Viņu apliecinām šādā ticībā, tad mēs iegūsim arī šīs ticības galamērķi – mūžīgo pestīšanu, un Kristus mūs apliecinās Debesīs. Jo tieši to svētais Pāvils mums pasludina Svētajā Garā, sakot: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.”