Ziemassvētku vecītis, zobu feja un tā saucamais sekulārais

Vairums no mums darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu, ka mūsu ikdienas dzīvē pastāv sakrālas un laicīgas kategorijas. Mēs pieņemam bināro domāšanu, kur viens otram tiek pretstatīti divi pretmeti. Viens ir šis, otrs ir tas, un abas puses nekad nesastapsies.

Tā, piemēram, mēs pieņemam, ka baznīca ir sakrāla, bet valsts ir laicīga (iedomājieties par bieži citēto “baznīcas atdalīšanu no valsts”). Vai arī svētdienas rīta dievkalpojums ir sakrāls, bet brauciens uz lielveikalu svētdienas pēcpusdienā ir laicīgs. Sprediķi ir sakrāli, bet filmas ir laicīgas. Bībele ir sakrāla, bet romāni, žurnāli un katalogi ir laicīgi. Mūsu binārajā “šis nav tas” domāšanas veidā katrs mūsu eksistences aspekts atrodas skaidri definētā, cieši noslēgtā mazā kabīnītē.

Retos dzīves brīžos mums gadās “Ahā!” mirkļi. Mūsu acis tiek atvērtas jaunam skatījumam uz realitāti. Es šādu epifāniju piedzīvoju, atskārzdams, ka sakrālā un laicīgā – vai, iespējams, precīzāk formulējot, reliģiskā un nereliģiskā – kategorija ir pilnīgi meli. Mīts, ko esam norijuši veselu. Mūsu ierastās “laicīgā” vai “nereliģiozā” birkas ir tikpat reālas kā Ziemassvētku vecītis un zobu feja. Un attiecīgi tie arī atspoguļo bērnišķīgu skatījumu uz realitāti, ko mums būtu labi atstāt aiz muguras.

Deivids Zāls no organizācijas Mockingbird Ministries nesen kādā konferencē savas lekcijas laikā norādīja, ka

mūsdienu sabiedrības problēma nav tā, ka reliģija izzūd, bet gan tā, ka mēs esam reliģiozāki nekā jebkad agrāk un pārāk daudzās lietās.

Viņš raksturoja pašreizējās reliģiozitātes izplatību mūsu sabiedrībā, kur mūsu “zelta teļi” ir nosaukti par audzināšanu, romantiku, panākumiem, personīgo autentiskumu un neskaitāmiem citiem elkiem, kas pieprasa mūsu pielūgsmi. Viņa atziņa uzsver jebkuras kultūras netiešo reliģisko dabu. Lai kur mēs dotos – uz skolu, iepirkties, skatīties sporta sacensības, pakavēties bārā, piedalīties politiskā mītiņā –, mūs ieskauj runas, ieradumi un dziesmas, kas pauž savu versiju par to, kas ir pa īstam svarīgi, kas esam mēs, kas ir dzīve, kas ir būtisks. Citiem vārdiem sakot, reliģija ir noslēpusies mūsu acu priekšā šajās šķietami nereliģiozajās atmosfērās. Ticības apliecības, kas maskējas kā “vienkārši dari to”. Līdzības, kas maskējas kā seriāls Breaking Bad. Rituāla uzvedība, ko sauc par “Cowboys pret Giants”*.

Visur, kur vien mēs ejam, mēs peldam reliģisko pieņēmumu baseinā. Tas ir neizbēgami. Tas ir izaicinoši. Bet tas nav pasaules gals.

Patiesībā tieši īstais un nenovēršamais pasaules gals ļauj mums orientēties, dodoties cauri šīs pasaules reliģiskajai miglai. Peldēt šajā reliģijas baseinā, nenorijot tā hlorēto ūdeni. Pasaules gals ir Kristus, īstā un likumīgā Ķēniņa, atgriešanās. Šī galīgā atklāsme par Viņa pašreizējo un turpmāko valdīšanu pār šo pasauli – un mūsu sirdi – dāvā mums perspektīvu, kas nepieciešama, lai dzīvotu šīs pirmsaugšāmcelšanās dzīves “jau, bet vēl ne” stāvoklī. Tā kā pasaules gals Kristū ir drošs un mēs esam drošībā Viņā, mēs varam strādāt, kalpot un atpūsties šajā pasaulē kā tādi, kas “piedalās visā kā pilsoņi un panes visu kā svešzemnieki”.

Šis cerības pilnais pasaules gals plūst atpakaļ uz mūsu dzīvi, esot baznīcai šeit un tagad. Katru Kunga dienu mēs atgriežamies “atpakaļ nākotnē”. Viņa valdīšana un Viņa valstība, mūsu augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve Viņā kļūst par mūsu realitātes vadmotīvu, atrodoties dzīves trimdā. Ikviena zemes vara tiek uzskatīta par klibu pārvaldi, jo šī vara ir gaistoša. Tās eksistē ierobežotu laiku. “.. šīs pasaules kārtība paiet” (1.Kor.7:31). Babilonijas dienas ir saskaitītas.

Taču Jeruzalemes dienas ne. “Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies” (Ps.46:6). Debesu Jeruzaleme, kas Pēdējā dienā nonāks uz zemi no Dieva, jau tagad katru Kunga dienu nokāpj mūsu vidū, kad mēs pulcējamies kopā ap Viņa Vārdu, Viņa kristību, Viņa maltīti (Atkl.21:2). Mūsu vietējās draudzes Jeruzalemē mēs mācāmies dzīvot mūsu vietējās kopienas Babilonijā. Mūsu sirds tiek mācīta mīlēt Dievu un tuvāko, mūsu acis tiek pievērstas mūsu Tēva vaigam, mūsu prāts tiek vērsts uz debess lietām, mūsu kājas tiek mācītas staigāt pa taisnības ceļiem, mūsu rokas tiek mācītas kalpošanas upurī tiem, kam nepieciešama palīdzība. Citiem vārdiem sakot, mēs esam iegremdēti patiesā reliģijā, Gara dievbijībā. Jo vairāk mēs draudzes Jeruzalemē jūtamies kā mājās, jo drošāk mums ir šīs pasaules Babilonijā. Un, jo produktīvāki mēs šajā Babilonijā būsim, jo dzīvosim kā tādi, kas zina, kas ir mūsu īstā pilsonība.

Mēs nevaram izvairīties no dzīves un mijiedarbības ar pasauli, kas pret baznīcu allaž ir noskaņota naidīgi – gan slēptā, gan atklāti dumpīgā veidā. Pāvils saka: “Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem” (Rom.12:18). Bet ziniet arī to, ka Babilonija un Jeruzaleme ir divas dažādas valstības, kas nekad nesaplūdīs. Mēs dzīvojam abās. Un, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs varam būt šīs dubultpilsonības neveiksminieki, nespēdami nedz pielāgoties Babilonijai, nedz no tās norobežoties. Tāpat kā Daniēls un viņa draugi, mēs cenšamies uzticīgi dzīvot trimdā, gaidot to dienu, kad dzirdēsim “stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem”” (Atkl.21:3).

Svētlaimīgi tie, kam neizdodas pielāgoties šai pasaulei, bet neizdodas arī norobežoties no tās, jo viņi zina, ka viņu īstā pilsonība ir augšā, Jeruzalemē.