Mīlestība uz brāļiem

Nākamā pazīme, kas liecina par mūsu jaunpiedzimšanu un līdzdaļu dievišķajā dabā, ir Kristus un apustuļu visvairāk izceltā – mīlestība. Vispirms mīlestība uz brāļiem.

“No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ.13:35). Pirmajā vēstulē Jānis atkārto šo domu, sacīdams: no tā mēs zinām, ka esam dzimuši no Dieva, – no tā mēs zinām, ka esam Dieva bērni, – no tā mēs zinām, ka esam no patiesības, ka mums ir savstarpēja mīlestība, – no tā mēs zinām, ka no nāves esam pārgājuši dzīvībā, ka mīlam brāļus. Un Pāvils (1.Kor.13:1-2) saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”

Var brīnīties, kāpēc Kristus un apustuļi tik bieži ir izcēluši tieši šo pazīmi. Taču vienlaikus tas ir arī labi saprotams. Neviena no jaunpiedzimšanas izpausmēm nav tik dabiski neizskaidrojama un brīnumaina, kā tieši šī. Tas ir tikai dabiski, ja mīlu Dievu un Viņa bagāto žēlastību, kas piedod visus manus grēkus un dara man tik daudz laba. Bet cik gan dabiski ir priecāties par citiem un mīlēt svešus ļaudis, kas atgriezušies un tikuši apžēloti?

Kā tas iespējams, ka jūtu dedzīgu mīlestību pret visiem no Dieva dzimušajiem? Kā to izskaidrot, ka tagad jūtu visaptverošu mīlestību un gribu pie Jēzus atgriezt visus, kas agrāk man bijuši vienaldzīgi? Kā to saprast? – Tas ir neparastais ticības tvērums, kas nekā citādi nav izskaidrojams, vien ar apustuļa Pētera vārdiem par līdzdalību dievišķajā dabā – Dievs ir mīlestība!

Taču ievēro šo atšķirību starp garīgo un dabisko mīlestību! Ar dabisku mīlestību mēs, piemēram, mīlam cilvēkus, ar kuriem mums daudz kas kopīgs (partejiskums), vai arī tos, kas mīl un ciena mūs (patmīlība). Rūpīgi ievērosim apustuļa skaidrojumu par mīlestību, kas māca mums ko būtisku: “..Ikviens, kas .. mīl To, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis. No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu” (1.Jņ.5:1-2). Mēs mīlam šos cilvēkus tāpēc, ka viņi pieder Dievam. No šīs mīlestības mēs zinām, ka esam Dieva bērni.