Skarbi vārdi, lai vestu uz grēknožēlu

“Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi.” [1.Moz.42:7]

Jāzeps vēl stingrāk pārbauda savus brāļus, lai varētu vest viņus uz grēknožēlu un grēkatziņu, nonāvēt viņos mītošo pārdrošību un dzīt viņus izmisumā. Tādēļ Viņš draud brāļiem ar nāvi un dažādiem sodiem.

Jāzeps cenšas modināt brāļos sāpes un nožēlu izdarītā grēka dēļ, lai viņi paši meklētu palīdzību un vēlētos šķīstīties no grēka.

Tā arī mūs Dievs pārbauda ar dažādām nelaimēm – ne tādēļ, ka gribētu bargi sodīt. Tas gan patiesi ir sods, taču Dievam par to nav prieka. Ko tad Viņš grib panākt, likdams mums izciest tik daudz posta, nelaimju un slimību? – Viņš cenšas tikai vest tevi pie tavu grēku atziņas. Dievs labi zina, ka tu nespēj gandarīt par grēkiem, un Viņš mūs arī nesoda tā, kā esam pelnījuši. Mēs nenopelnām neko citu kā nāvi un elli. Bet grēks, kas paliek mūsu dabā, mūsu acīm ir apslēpts. To Viņš ceļ gaismā.

Jā, mums jākrīt apkaunojošā grēkā, lai mācītos atzīt mūsu vājumu un postu. Tā arī Dāvids ir šausminošā veidā kritis savas pārdrošības un augstprātības dēļ, lai mācītos, kas ir grēks, un varētu no sirds sacīt: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis” [Ps.51:6]