Vieta, kur labām lietām ļauta brīva vaļa

Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri akli seko savai sirdij pa ceļiem, kuri nekad viņu dzīvē nevar ienest patiesu laimi un brīvību.

Taču Kristū mums atklājas pilnīgi jauna, satriecoša pasaule – brīvības pasaule.

G. K. Čestertons reiz rakstīja:

Jo vairāk es domāju par kristietību, jo vairāk es atklāju, ka, lai gan tā ir noteikusi likumus un kārtību, šīs kārtības galvenais mērķis bija ļaut brīvu vaļu labām lietām.

Jēzū mēs esam atdzimuši dzīvei, kurā ļauta brīva vaļa izpausties labajam. Baiļu un egoisma dzelzs būri tiek nojaukti ar krusta āmuru. “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi” (Jņ.8:36). Viņš nāca “pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem” (Lk.4:18). Tā ir “atjaunotā dzīve”, par kuru rakstīja Pāvils (Rom.6:4). Kristus nenokāpa no debesīm, lai kļūtu par Mozus otro versiju un iemestu mūs atpakaļ dzīvē, kurā valda desmit baušļi vai divdesmit garīgi principi. Viņš nāca, lai pateiktu: “Manī jūs esat brīvi! Es esmu bauslības gals, baušļu piepildījums. Resnā kundze savu dziesmu ir nodziedājusi. Tas ir beidzies, viss ir izdarīts, pabeigts.”

Tad nu virs mūsu galvas nekarājas nekāds nosodījums, uz mūsu rokām nav nekādu rokudzelžu, pie mūsu kājām nav pieķēdēta nekāda reliģiozitātes svina lode, kas mums būtu jāvelk līdzi, lai noturētu mūs pie kārtības. Nu ir vieta ļaut mūsu dzīvē brīvi izpausties labajam, jo mūs vairs nepaverdzina priekšstats, ka mums ir jāpakļaujas noteikumiem, lai iepatiktos Dievam. Mēs esam brīvi atdot savu dzīvi, pazaudēt sevi mīlestībā, patiesībā aizmirst par sevi. Dzīve Kristū ir dzīve brīvībā, jo mēs jau esam miruši un tikuši augšāmcelti.

Ar šo brīvību ir nedaudz jāaprod. Patiesībā tas prasa visu mūžu. Jēzus sekotāja dzīvi varētu apkopot trīs vārdos: pierašana pie brīvības. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie dzīves aiz restēm, ka dzīve ārpus restēm šķiet biedējoša. Kas mums precīzi pateiks, ko darīt, kur iet?

Neviens. Kristū mēs esam brīvi no tā, kas mums būtu jādara, ko vajadzētu darīt un kas mums ir obligāti jāizdara. Mēs esam brīvi verdziski nesekot savai sirdij uz vietām, kas var sniegt īslaicīgu baudu, bet sagādāt ilgstošas sāpes. Mēs esam brīvi nedzīvot dzīvi, kurā laime ir dievs, kas daudz ko sola, bet maz dod. Mēs esam brīvi neskriet pakaļ tam, kas mūsos “raisa prieku”, jo šie seklie emocionālie prieki nekad nav ilgstoši.