Elles atklāšana

Elles pieredzēšana zemes virsū atgādina, ka mēs dzīvojam uz šausmu un pilnīgas Dieva pamestības robežas.

Varbūt kaut ko tamlīdzīgu domāja Luters, kad viņš kādā Baznīcas dziesmā rakstīja:

Dzīves vidū mēs esam Nāves apskāvienos…
Nāves vidū redzam, Kā mūs sagrābj elles žokļi….
Elles sāpju vidū Mūs plosa mūsu grēki.

Elle ir nāves šausmu pieredzēšana dzīves laikā. Ikviens, kurš vairs nespēj saskatīt dzīves jēgu, kurš sāpēs un mocībās nespēj saredzēt iemeslu, lai turētos pie Dieva tēvišķās rokas, jau izjūt, kas ir elle.

Konkordijas Formulas 9. artikulā “Par Kristus nokāpšanu ellē” nav sacīts, kas un kur ir elle. Bet Luters, kurš izjuta sīvu sirdsapziņas cīņu Dieva klusēšanas dēļ, nešaubījās, ka tā bija elle. Viņš saka, ka ellei nav jābūt kādai īpašai vietai:

“Ikviens nes savu elli visur sev līdzi tik ilgi, kamēr viņš sajūt pēdējās nāves un Dieva dusmu sāpes.”

Sirds, kas ir slima un vienmēr apzinās grēku, ir nebeidzama elle.

Citiem vārdiem, ne jau karstums padara elli par elli. Tās ir mocības zināt, ka Dievs ir tuvu, bet tu esi no Viņa atšķirts. Jēzus apraksta elli līdzībā par bagāto vīru un Lācaru (Lk.16:19-31).

Skatīties uz dzīvības avotu un nespēt no tā padzerties. tas ievaino! (H. Tilike)

Tā ir elle.

Protams, uz šo jautājumu var iebilst, ka vairums cilvēku, kas šodien ir atšķirtībā no Dieva, šķietami necieš nekādas elles mocības. Pilnīgi pretēji, vai tad nav tā, ka daudzi, kas atstājuši novārtā Dievu un izslēguši Viņu no savas ikdienas dzīves, ir neparasti laimīgi? Nav lielas jēgas tiem sacīt, ka viņu dzīve ir tukša un bezjēdzīga, ja šie cilvēki jūtas pilnīgi laimīgi un sevi piepildījuši un tiem žēl visu baznīcā gājēju, kas izšķiež brīnišķīgu svētdienas rītu, klausīdamies apnicīgā sludinātājā. Šādi cilvēki var būt atšķirti no Dieva, bet viņi ne vienmēr izjūt dzīvi kā elli un mocības.

Tomēr, kā teikts Lk.16:19-31, šādi cilvēki faktiski atrodas uz elles sliekšņa, paši to neapzinādamies. Jūs varat izslēgt Dievu no savas dzīves, neapzinoties, kas jums trūkst. Bet noteikti ir jāpienāk laikam, kad jūs aptversit savu tukšumu un pazušanu bez Dieva, un tad elle būs vaļā.

Elles atklāšana var sākties ar traģisku, šķietami bezjēdzīgu mīļotā cilvēka nāvi vai ar zinu, ka esat nedziedināmi slims, vai ar jūsu ģimenes izjukšanu. Patiesībā nevienam no šiem pārbaudījumiem nevajadzētu kļūt par pirmo elles izjūtu. Cilvēks, kurš paļaujas uz Dieva mīlestību Jēzū Kristū, var būt satriekts pēc šādiem notikumiem, bet viņa dzīves nams ir celts uz klints un pat visspēcīgākās vētras to nesagraus. No otras puses, cilvēks, kura ticība Dievam ir tikai kā apdrošināšanas polise pret nelaimi, nesaskatīs savu ciešanu jēgu; viņa dzīves nams ir celts uz smiltīm, un vētras to sagāž (Mt.7:24-27). Viņš var kliegt: kāpēc Dievs man tā darījis, kā Dievs var būt labs? – un nekad neatrast atbildi. Tā ir elle jau tagad.

Dievs caur savu Vārdu mūs mīloši aicina dzīvot ar Viņu un dalīt Viņa jēgas un mērķa pilno dzīvi. Tie, kuri atsakās uzklausīt šo Vārdu un padarīt to par savas dzīves daļu, pagriež Dievam muguru. Un kādā brīdī – vai nu šajā dzīvē vai arī tiesas dienā laiku beigās – viņi aptvers, ka tiem dzīvē pietrūcis galvenā. Viņi pazīs Dievu, kāds Viņš patiesi bija Jēzū Kristū, un tiks no Viņa atšķirti. Tā ir mūžīgā elle.