Kā kristīgā draudze var ievēlēt likumīgu amata nesēju?

Kas ir primārais – kalpošanas amats vai draudze? Vai draudze izriet no amata vai amats no draudzes?

Loe uzskatīja, ka primārais ir garīgais amats. Līdzīgi, lai gan atšķirīgā veidā, domāja arī Vilmars un Klifots. Valtera izpratnē primārā bija draudze.

Pirmajā brīdī šie jautājumi šķiet radniecīgi, līdzīgi kā jautājums, vai vista cēlusies no olas vai ola no vistas. Patiesībā aiz tiem slēpjas problēmas, kurām ir liela teoloģiska nozīme. Visa izpratne par baznīcu ir atkarīga no tā.

Kad Valters un Misūrī iestājās par draudzes prioritāti, tad ar pilnām tiesībām viņi varēja atsaukties uz Luteru un veco luterisko baznīcu. Luters rakstā “Vācu nācijas kristīgajai muižniecībai par kristīgās kārtas uzlabošanu” vispārējo priesterību ilustrēja ar pazīstamo piemēru par kristiešiem tuksnesī, kuriem nebija tuvumā iesvētīta priestera un kuri no sava vidus izvēlēja garīgā amata pildītāju, kas šo vēlēšanu rezultātā kļuva par pilntiesīgu amata nesēju ar visām baznīcas kalpošanas amata tiesībām un pienākumiem.

Interesanti ir salīdzināt Lutera drosmi, ar kādu viņš atbild uz šo jautājumu, ar humānistiskā Tomasa Mora nedrošību un neizlēmību, kad viņš dažus gadus iepriekš šo jautājumu iztirzā savā darbā “Utopija”.

Tomass Mors stāsta, ka pēc tolerantās apgaismības reliģijas atspoguļošanas “Utopijā” un pēc apgaismības reliģijas un kristietības radniecības atklāšanas, kā to apgaismības laika humānisti saprata, daudzi izšķīrās par kristietību un tika kristīti. Mors raksta:

Diemžēl neatradās mūsu vidū.. neviens priesteris. Tāpēc viņi nevarēja, kaut arī pārējās mācībās bija iesvētīti, saņemt sakramentus, ko tikai priesteri pie mums drīkst izdalīt; viņiem bija ļoti konkrēts priekšstats par sakramentiem, ko viņi tādā mērā vēlējās, ka dzirdēju viņus izteikti dedzīgi apspriežam jautājumu, vai viens no viņu izvēlētajiem pilsoņiem nevarētu iegūt priestera statusu. Man prombraucot, viņi vēl nebija nevienu izvēlējuši, bet šķita, ka viņi ir par šo soli izšķīrušies.

Tik nedroši runā šis angļu humānists un Erasma draugs, kam nav tuva dogmatiska domāšana. Tā ir tikai loģiska konsekvence, ka šis apgaismības reliģijas celmlauzis Tomass Mors atdeva savu dzīvību par pāvesta primātu un mūsdienās ir kanonizēts kā pāvestības aizstāvis.

Atbilde uz jautājumu, vai šādi vientuļi kristieši, kā Luters tos aprakstījis pazīstamajā rakstā vācu augstajām kārtām vai Mors darbā “Utopija”, kā kristīgā draudze var ievēlēt likumīgu amata nesēju, norāda, – vai cilvēks domā evaņģēliski vai ne. Neviens evaņģēliskais teologs būtībā nav novirzījies no Lutera, tāpat arī neviens no pagājušā gadsimta izcilākajiem luterāņiem, arī ne Augusts Vilmārs, par Loi pat nerunājot.

Vilmārs gan uzskata Lutera sniegto piemēru par nereālu, par robežgadījumu, kas reālā dzīvē diez vai var atgadīties. Gadījumā, ja tas tomēr notiktu, viņš izšķirtos par draudzes tiesībām un līdz ar to paliktu evaņģēliskās ticības nospraustajās robežās.

Īpaši gadījumi, lai kādi tie arī būtu, kad vientuļa draudze izvēl no sava vidus priesteri, kas visādā ziņā ir iespējams, tomēr ne var būt par pamatojumu vispārējam likumam.

Katrā ziņā Vilmārs un Loe par pareizu atzina ganu ordinācijas kārtību, ka gani ordinē ganus, kā tas ir atzīts par pareizu arī luteriskās baznīcas apliecībās un baznīcas agendās. Mūsu baznīca šeit īpaši uzsver seno katoliskās baznīcas praksi. Bet to, ka ir iespējama amata tālāk nodošana bez ordinētu mācītāju tradicionālās ordinācijas, – par to luteriskās reformācijas baznīcā nekad nav bijušas nekādas šaubas.

Šeit valda saskaņa arī to vidū, kas neuzskata garīgā amata pildīšanu vienkārši kā vispārējās priesterības funkciju. Jo pie priesterības būtības pieder arī upuris, kas, saprotot to Jaunās Derības kontekstā un evaņģēliskā izpratnē, tiek nests visas baznīcas vārdā. Evaņģēlija pasludināšana un sakramentu pārvaldīšana ir saistīti ar šādu garīgu upuri, bet paši par sevi tie nav priesteriska funkcija.