Jaunpiedzimšanas notikums

Pievienosim vēl kādu raksturīgu jaunatdzimuša cilvēka pazīmi. Taču vispirms padomāsim par cilvēkiem vispār, ne vien izglītotiem [pieklājīgiem] un dabiski tīkamiem, bet arī par reliģioziem, kas sirsnīgi spēj mīlēt ikvienu dabisku tikumu.

Tie ir laimīgi un apmierināti, kad top runāts par viņu pašu labumu, turpretī saskarsme ar nopietniem kristiešiem tiem nesagādā nekādu prieku, viņi tos atgrūž un nespēj mīlēt. Tie ciena un novērtē dabisko labumu, tomēr nekad tā īsti nejautā pēc Dieva, jo dedzība dievišķās lietās tos nesaista un tie neinteresējas par Kristus upura asinīm. Itin visās lietās tie dod priekšroku dabiskai sfērai, savukārt ticības lietās allaž atrod tikai nepiedodamas kļūmes un nelaimes. – Tā ir plaši izplatīta dabisko cilvēku pazīme, ko katru dienu vērojam acu priekšā.

Padomā, cik brīnumains ir Dieva darbs, kad šāds cilvēks piedzimst no jauna un pārtop! Dabiskais cilvēks dzīvo pārdroši, vieglprātīgi un bezrūpīgi, tikai sevī saskatīdams labumu un sirsnību, bet pret Kristu tas izturas vienaldzīgi un pret Viņa draugiem – noraidoši. Un tas ir brīnumaini, ja šāda cilvēka prāts pēkšņi top pārvērsts un tas sāk domāt pretēji: pašpaļāvības vietā nāk bažas, bailes un trīsas par savu dvēseli; tas atmet pašpaļāvību un ir nemierā ar sevi; tas iepazīst savu samaitāto sirdi un tās ļaunumu; agrākās vieglprātības vietā cilvēks nopietni pievēršas Kristum un Viņa vārdiem.

Tad cilvēks nezina nekā brīnišķīgāka par Kristum pievērstu ticības skatu, sirds mīlestību un iekšēju vienību ar To Kungu, kas sarado mūs ar Viņa jauno cilti [dzimumu]. Mūsu lielākās rūpes tad ir kopīgas ar visiem Dieva bērniem. Tā patiesi ir viena brīnumaina pārvērtība un sirds pārmaiņa, kas pārveido ne vien cilvēka ārieni un tikumus, bet arī pašu sirdsprātu! – Slava un pateicība Dievam par šiem darbiem mūsu vidū, kad tos jūtam un pieredzam!

Šis brīnumainais darbs sākas ar cilvēka modināšanu no pārdrošības snauda un savas dzīves labošanas mēģinājuma. Neveiksmīgie pūliņi cilvēku aizvien vairāk pazemo un satriec paša ļaunumā. Vienīgi ar ticību cilvēka dvēselē pirmoreiz ienāk jaunpiedzimšanas jaunā sirds – šī līdzdaļa dievišķajā dabā. Dieva sprieduma šaustīts savu grēku un samaitātā stāvokļa dēļ, cilvēks ar grēknožēlu un labošanos grib pats sevi izglābt, bet top tikai nelaimīgāks un bezcerīgāks. Turpretī, dzirdot jauko Dieva vēstījumu par Kristu, viņa acis mirklī atveras un ierauga visas lietas Viņā: kā viss ir sagatavots un viss ir piepildīts! Jā, patiesi – viss, ko Bauslība bija parādā Dieva svētajai tiesai, ir piepildīts, tāpēc ka Bauslība ir “ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom.5:20).

Šī dvēseles acu atvēršanās un visu lietu atskārsme, visu ilgu un cerību piesaiste Jēzum, Viņa izpirkumam un žēlastībai, – tas viss nozīmē uzņemt Viņu un ticēt Viņa vārdam. Šis brīnumdarbs notiek tā, ka, pateicoties Dieva Dēla ticībai, dvēseles dziļumos pēkšņi dzimst un mājo kaut kas pilnīgi jauns. Cilvēks iegūst jaunu prātu un jaunu garīgu redzi, šķīstītu atmiņu un mīlestību. Viņa daba top pavērsta jaunā virzienā, un tas ir paliekoši, uz visu mūžu.

Jaunradīšanas mirklis nāk ar īpašām izjūtām un atmiņām, jo dvēsele jau drīz top pārcelta no smagā verdzības jūga uz skaidro un brīnišķīgo Dieva žēlastības pārliecību. Tāpat arī cilvēkiem, kas pie atmodas un ticības pārliecības nonākuši lēnāk, ja vien tas noticis patiesi un bez pašpievilšanas, tas katrā ziņā paliek piemiņā kā brīdis, kad apzinājušies savas dzīves lielo pārmaiņu. Tie piemin līdzšinējo neticības dzīvi kā garu un tumšu nakti, pēc kuras iestājusies jauna un brīnumaina diena, kad uzlēkusi taisnības saule, zem kuras stariem tie saņēmuši dziedināšanu. Tie viegli spēj piebalsot cilvēkam, “kas no dzimšanas bija neredzīgs”, kas tapa dziedināts un liecināja: “Vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt” (Jņ.9:1, 25). Tāds cilvēks ar sirsnīgu prieku spēj cildināt un apdziedāt svētīgo brīdi, kad noticējis Jēzum, un šo brīdi tas nekad vairs neaizmirsīs.

Visi Svētajos Rakstos minētie atgriešanās gadījumi sākas ar ticības modināšanu un noved pie Kristus un Viņa žēlastības. To izsaka tādi vārdi kā atgriešanās, jaunpiedzimšana u. tml. Kādviet Kristus saka: “..Neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs” (Mk.3:27). Līdzīgi Viņš stāsta par pazudušā dēla atgriešanos tēva mājās no nelaimīgās svešatnes. Visi šie vēstījumi norāda uz ļoti zīmīgiem cilvēciskiem notikumiem kādā konkrētā dzīves brīdī. Tāpēc nemaldināsim sevi, it kā jaunpiedzimšana būtu nemanāms, nenozīmīgs notikums. Būsim uzmanīgi un piesardzīgi, jo cilvēks, kas žēlastības dzīvi reiz iemantojis, ir spējīgs to arī pazaudēt! Tāpēc vērosim rūpīgi dievišķo jaunpiedzimšanu, kā notiek jaunā cilvēka radīšana un kādas ir tā svarīgākās izpausmes!