Kas nepieciešams kristīgai sadraudzībai

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt.18:20)

Saskaņā ar šīs Rakstu vietas kontekstu, pirmais, kas nepieciešams kristīgai sadraudzībai, ir tas, lai tie, kas ir sadraudzībā, būtu patiesi kristieši.

Viņiem visiem nav jābūt stipriem ticībā, advancētiem mīlestībā un svētumā vai īpaši bagātiem zināšanās. Ja viņiem ir dzīva ticība savam Kungam Jēzum Kristum, ar to pietiek.

Mūsu teksts arī norāda, ka kristīga sadraudzība pieprasa, lai viss tiktu darīts kristīgā veidā, tas ir, Kristus vārdā. Bet kad tad kristieši ir sapulcējušies Jēzus vārdā? Tas nav tikai tad, kad viņi kopā apmeklē publiskus vai privātus dievkalpojumus, kopā klausās vai lasa Dieva Vārdu, kopā saņem svētos Sakramentus, kopā lūdz un dzied, vai kopā apdomā pestīšanas lietas. Tas notiek arī tad, kad kristietis meklē citu kristieti viņa ticības dēļ, tāpēc, ka viņš viņam izrāda mīlestību kā brālis, tāpēc, ka viņš saņem no viņa svētību vai tāpēc, ka viņš vēlas kopā ar viņu priecāties vai sērot. Kristieši, kas veicina sadraudzību Jēzus vārdā, bieži izmanto iespēju kopīgi runāt par dievišķajām mācībām, sirds pieredzēm, laika zīmēm un notikumiem Dieva valstībā, lai pamācītu, brīdinātu, sodītu un mierinātu viens otru. Kristieši pulcējas Jēzus vārdā arī tad, kad runā par zemes lietām, kopā ēd un dzer vai atpūšas pēc dienas darba. Lai kur kristieši pulcētos, pat bez garīgiem iemesliem, viņu sadraudzība joprojām ir patiesa kristīga sadraudzība, ja tā izriet no Dieva Vārda un Dieva bijības. Ja mīlestība pret Kristu un citiem valda viņu sirdīs un mutes valodā un ja viņu runā ir patīkami klausīties, tad viņu sapulcēšanās ir kristīga.

Turpretī dievbijīga runa bez dzīvas un ticīgas sirds Dieva priekšā nav nekas cits kā liekulīga negantība. Kristiešu sadraudzība ir balstīta uz paša Kristus apsolījumu, kā mūsu teksts neapgāžami apliecina. Neviens kristietis nevar teikt: “Es labāk vēlos palikt viens. Kāpēc man vajadzīga sadraudzība? Es no tās nesaņemu nekādu svētību.” Kas tā runā, tas ir nostājies pret Kristu un apšauba Viņa uzticību.

Kāda ir tā svētība, ko Kristus apsola? “Jēzus pats stājās viņu vidū.” (Lk.24:36) Vai kāds var iedomāties lielāku svētību par to, ka Kristus vēlas būt Savu sekotāju vidū tik bieži, cik tie pulcējas Viņa vārdā, pat ja viņu ir tikai divi vai trīs? Vai Kristus jebkad varētu būt Savu sekotāju vidū ar tukšām rokām, neizdalot tiem Savas žēlastības dāvanas? Tāpat kā gaisma nevar būt klātesoša, neapgaismojot visu visapkārt, tāpat kā uguns nevar nesniegt siltumu un tāpat kā lietus noteikti samitrina sausu zemi, tāpat Kristus nevar nākt pie savējiem, tos nesvētot.

Ar sirsnīgu pateicību atpazīsim svētību, ko saņemam kristiešu sadraudzībā. Un uzcītīgi izmantosim šo svētību. Bet pāri visam lūgsim Dievu, lai Viņš mums palīdz atcerēties vienmēr pulcēties Jēzus vārdā, lai mēs neradītu viens otram dusmas ar savu runu un uzvedību, bet gan lai atbalstītu un stiprinātu viens otru.