Kāpēc kristieši mēdz pazaudēt ticību

Visbeidzot, būtisks iemesls, kāpēc kristieši kādreiz mēdz pazaudēt ticību, ir tāds, ka savā ticības dzīvē viņi nav bijuši pietiekami uzturēti un pabaroti ar Dieva vārdiem. Tādējādi pasaule un tās tukšība ņem virsroku, savukārt ticība, tās dzīve un augļi aizvien novājinās, jo cilvēks ir sācis sekot vieglprātībai, pasaulei un tās nīcībai.

Tāpēc nebrīnīsimies, ka cilvēks tā arī neiemanto pilnīgu ticības pārliecību. Šiem cilvēkiem ir bezjēdzīgi sevi mierināt un pārliecināt ar dievbērnības liecību, kuru tie nav saņēmuši. – Ja tu tāds esi, tad tev pēc iespējas ātrāk ir jāpamostas, jāierauga savs nožēlojamais trūkums un nabadzība, tev ir jāatgriežas pie ticības un jāuzpūš ticības liesma, kas joprojām vēl ir tevī, lai tu apstiprinātu savu aicinājumu un izredzētību un, to darīdams, nepakluptu (2.Pēt.1:10).

Tavs spēks lai ir prieks Kungā Kristū! Mārtiņš Luters saka:

Man nepatīk ļaudis, kas saka: es esmu apmierināts kaut tikai ar ticības dzirksteli. – Ak, nē jel! – Velns ir spējīgs izdzēst šo ticības mazumu arī tad, kad tā ir lielāka par dzirksteli!

– Šādu attieksmi allaž nodod laiskais un slinkais gars, kas nemeklē ticības izaugsmi un Dieva žēlastības atziņu, lai dzīvotu paļāvības pilnā sadraudzībā ar Glābēju.

Īsi sakot, šajā pasaulē tev var pietrūkt jebkura cita pārliecība, bet tev nedrīkst pietrūkt ticības pārliecība, ka esi Dieva bērns, kuram ir Tā Kunga žēlastība un Viņa draudzība, kas ikvienā brīdī ļauj tev svētīgi atvadīties no šīs pasaules! Šajā grēku un bēdu pilnajā pasaulē nav lielākas laimes kā dievbērnības paļāvīgais gars, kas pieķeras Glābējam un uztic Viņam visas savas raizes!

Tev ir dots pietiekami stingrs pamats, uz kura gūt un balstīt šo ticības pārliecību: vai tu neesi kristīts uz Kristu, ka tev būtu jāstājas Dieva priekšā ar saviem nopelniem? Vai tev nav dāvāta pilnīga glābšana? Vai tavi grēki un trūkumi nav nomaksāti ar Kristus asinīm? Vai ar savu neuzticību tu spēj atcelt Dieva uzticību (2.Tim.2:13)? Vai te nav skaidrs, ka Kristū tev ir piešķirta pilnīga žēlastības pārliecība? Tas nozīmē to, ka, ja tu neesi guvis šo drošo pārliecību, tad tu nevērīgi nicini Dieva vārdu un sakramentu dāvāto glābšanas pamatu.

Beidzot, uzklausi, ko par to māca dižais doktors Mārtiņš Luters:

Cilvēkam nav jādzīvo šaubās un neziņā par žēlastību, ko, pateicoties Kristus nopelnam, ir iespējams saņemt Kristībā un Svētajā Vakarēdienā. Ticīgajam ir jāprot par sevi sacīt, ka tas, būdams Dieva bērns, ir svēts, dievbijīgs, taisns un pārliecināts par savu glābšanu. Nevis sevis un savu nopelnu vai cienības dēļ, bet tikai žēlastības dēļ, kas pār viņu izlieta no vistīrākās Dieva labvēlības Kristū. Šīs žēlastības spēkā cilvēks top padarīts svēts un top par Dieva bērnu. Turpretī, to apšaubīdams, tas savai Kristībai un Vakarēdienam izrāda vislielāko necieņu, padarīdams Dieva vārdus un žēlastību par meliem un nepatiesību.

Tam vairs nav jābīstās vai jāšaubās, ka žēlastībā tas ir attaisnots Dieva bērns. Tam ir jāraizējas un jābīstas vienīgi par to, lai pastāvētu ticībā līdz galam. Tomēr pašreizējā laikā tas nekādi nelaupa ticīga cilvēka pārliecību.

Tālāk Mārtiņš Luters saka:

Par savu apžēlošanu esi pilnīgi drošs un pārliecināts, lai tava glābšana tev ir drošāka par paša dzīvību. Labāk esi gatavs mirt, nekā ļauj nolaupīt vai apšaubīt Evaņģēlija mierinājumu! Citādi tu neesi novērtējis pārmēru lielo bagātību, ko Jēzus pelnījis un cietis mūsu labā. Saņem šo spēku un iepriecinājumu tādā paļāvībā, lai grēks un pārbaudījumi vairs nevar tevi izbiedēt un izraisīt atkrišanu. Tomēr reizēm mēdz izcelties tādas cīņas, ka cilvēks sāk bīties un baidīties par savu dievbērnību. Tad šķiet, ka Tas Kungs ir dusmīgs un bargs Soģis, kas pametis Ījabu un daudzus citus. Taču par spīti visām bailēm, ko pieredzam cīņā, dievbērnības pārliecībai ir jāņem virsroka, – citādi viss ir zudis!

Bet, kad tādas runas dzird Kainam līdzīgs “svētais“, tas ar kājām un rokām sāk cīkstēties pretī un izcilā pazemībā saka: Dievs, sargi mani no tādas piedauzības un briesmīgas ķecerības! Vai es, nabaga grēcinieks, drīkstu būt tik pārgalvīgs un sacīt: es jau esmu Dieva bērns! – Nē, nē, es drīzāk pazemošos un atzīšu sevi par nabaga grēcinieku utt. Lai tie iet savu ceļu un paši rauga, kā tapuši par tik lieliem kristīgās ticības un savas svētlaimes ienaidniekiem!

Tiesa. Mēs labi zinām un mums ir rūgta pieredze, ka patiesi esam nabaga grēcinieki. Taču neskatīsimies tik daudz uz to, kas esam mēs un ko darām mēs, bet gan uz to – kas ir Kristus un ko Viņš ir darījis un joprojām dara mūsu labā! Jo šeit mēs nerunājam par savu dabu, bet par Dieva žēlastību, kas par mums augstāka, kā teikts psalmā (103:11) – debesis ir augstākas par zemi. – Vai tev tas liekas kaut kas pārāk neticams, ka Dievam esi mīļš bērns? Vai tiešām to uzskati par nieku jeb sīkumu, ka pie mums ir ieradies Dieva Dēls, kas dzimis no sievas un nolikts zem Bauslības, lai tu varētu kļūt par Dieva bērnu!

Visi Dieva darbi ir lieli un diženi, un tas lai sniedz mums daudz prieka, drosmes un pārliecības pilnu prātu, kas spējīgs uz visu un ne no nekā nebīstas. – Turpretī Kainam un tam līdzīgiem ir atvēlētas vien mokas un bailīgas sirdis, kas nav gatavas ne ciest, ne rīkoties. – Tādēļ allaž paliec pie šī Svēto Rakstu teksta. Tev sirdī ir nepieciešams šis Gara sauciens. Ja tev pietrūkst dievbērnības gara, tad ņem to nopietni un nepārstāj lūgt pēc tā tik ilgi, kamēr Dievs tevi uzklausīs. Jo citādi tu paliksi līdzīgs Kainam un tavas beigas nebūs labas.

Tomēr nepaļaujies vienīgi uz to, ka savā sirdī dzirdēsi šo “Aba” saucienu. Tur būs un tur jābūt arī slepkavības kliedzienam, kas mēdz atskanēt ne vien tevī, bet arī visos citos ticīgajos. Jo, kad sirdsapziņā norisinās tik milzīgi satricinājumi, ir jākliedz arī tavam grēkam. Taču Kristus saucienam vienmēr ir jābūt skaļākam par šo kliedzienu, kā apustulis Jānis (1.Jņ.3:20) saka: “Ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.”