Starp lūgšanu un darbu

Materiālajā pasaulē miesas prasības zūd.

Bet tas var notikt vienīgi tur, kur kristietis no “negarīgās pasaules” izlaužas līdz “Tu”, tas ir, līdz Dievam, kurš cilvēkam pavēl strādāt, tā ka viņš var kalpot, būdams brīvs pats no sevis.

Bet līdz ar to darbs tomēr turpina būt darbs, vēl vairāk, tikai tas, kurš patiesi zina, kam kalpo darbs, apzināti meklē tā grūtumu un prasīgumu. Konflikts ar “lietu pasauli” turpinās.

Tomēr ir notikusi izlaušanās, ir atrasta vienotība starp lūgšanu un darbu, nu diena ir vienota. Aiz ikdienas darba pasaules atrast “Tu”, tas ir, Dievu, nozīmē saprast, kas ir tas, ko Pāvils dēvē par “nemitīgu lūgšanu” (1.Tes.5:17). Tā kristiešu lūgšana pāri tai atvēlētajam laikam iesniedzas arī darbā. Tā aptver visu dienu, bet netraucē viņu darbā, gluži pretēji, veicina to, saka tam “jā”, piešķir tam nopietnību un prieku. Tā ikviens vārds, ikviens darbs, ikviens veikums kristietim kļūst par lūgšanu…