Nepieciešamība no jauna atklāt Evaņģēliju

Luterāņi ir lepni par to, ka reformācija no jauna atklājusi tīro Evaņģēliju – Dievs mūs pieņem Jēzū Kristū caur ticību; mums nav jāizcīna Viņa atzinība.

Ir iespējams sacīt pareizos vārdus un ar fanfarām pieminēt Luteru, bet tomēr uzlikt noteikumus Evaņģēlijam. Šeit pastāv briesmas pārvērst Evaņģēliju likumā.

Konkordijas Formula atzīst šīs briesmas par ļoti reālām. Vai gan citādi tā uzsvērtu, ka mums jāievēro atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju ar

īpašu uzcītību, lai mēs .. nepārvērstu Evaņģēliju likumā.

Ir ļoti viegli pāriet uz tādu viedokli, ka Evaņģēliju sāk skaidrot tā, it kā tam pastāvētu kādi nosacījumi! Tāpēc katrai paaudzei un katram kristietim no jauna jāatklāj, kas ir Evaņģēlijs.

Dieva āmurs

Šāda ir spēcīgā un aizkustinošā romāna “Dieva āmurs” tēma, kura autors ir Bo Gircs. Bīskaps Gīrcs apraksta, kā jauns mācītājs atklāj Evaņģēliju – bez nosacījumiem.

Vairākus gadus viņš bija sludinājis Evaņģēliju tā, it kā tas būtu likums. Viņš uzskata, ka ceļš uz Dievam pieņemamu dzīvi ved caur sevis aizliegšanu un paļāvību uz Kristu. Viņš saka, ka, ja mēs cināmies ar savu grēku, tad Dievs mūs pieņems. Tātad pastāv nosacījumi. Un tā izrādās, ka viņa evaņģēlijs vispār nav Evaņģēlijs. Tādēļ cilvēki, ko mācītājs Fridfeldts pievērsis kristietībai, ir vai nu nedroši vai arī pašpārliecināti. Likums vienmēr tā rīkojas.

Kādu svētdienas rītu Fridfeldts tiek aicināts pie mirēja Fransa, kurš pazīstams kā dievbijīgs cilvēks. Fransa prāts klejo gar zemapziņas robežām, un, par šausmām mācītājam, viņš sāk runāt par ļauno pagātni, greizsirdību, atriebību, paštaisnu lepnumu, savienojot to ar nemitīgu lādēšanos.

Zem viņa apzinīgās ticības čaulas šis ļaunums vēl joprojām mita sirdī .. Apvalks bija nokritis, un viss bija atkailināts.)

eubav Jaunais mācītājs ir pārbijies, jo saprot, ka pats nav labāks. Cik gan daudz no cilvēka vecās grēcīgās dabas ir viņā!

Ja šāds cilvēks varētu tikt pestīts, kas būtu tā pamatā? Viņa ticība? Bet, kā mācītājs redzēja, tā pazuda, tiklīdz apziņa aizklājās; un aiz tās līdz dzīves beigām atradās rūgstošs grēks.

Dieva likums prasa, lai mēs kļūtu arvien labāki un labāki. Bet, kas notiek, kad mēs atklājam, ka viss mūsu vecais ļaunums uzglūn no dziļumiem? Ja Dievs mani pieņem manas atklātības dēļ, ko man darīt, kad es uzzinu, ka šī atklātība ir vienīgi dievbijīgs plīvurs? Šādi ir briesmīgie jautājumi, ko Fridfeldts uzdod pats sev.

Evaņģēlijs rieksta čaumalā

Mācītājs atklāj atbildi tajā pašā dienā, un viņš atklāj Evaņģēliju. Tā ir tā pati atbilde, ko izsaka Franss pēdējos apziņas brīžos. Viņa meita tam jautāja:

Vai tu vēl aizvien domā par Jēzu, tēvs?

Un viņš atbildēja:

Es nespēju, Lena. Es vairs nevaru padomāt. Bet es zinu, ka Jēzus domā par mani.

Tas ir Evaņģēlijs rieksta čaumalā, nesajaukts ar bauslību. Franss ir kristietis, kurš mirst žēlastībā, neskatoties uz melnumu viņa sirdī! Un šo pašu vēsti Fridfeldts atklāj: “Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.” [Mt.17:8] Nevis paļāvība, nevis nožēla, nevis kalpošana, nevis dievbijība ir ceļš uz Dieva sirdi, bet vienīgi Jēzus! Viņš to visu ir darījis.