Par stāvokli starp nāvi un pastaro tiesu

Kristīgā Baznīca dzīvo Kristus atkalatnākšanas gaidās. (Ap.d.1:11; 1.Tes.1:9-10; Atkl.22:20)

Šajā gaidu laikā Baznīca – tāpat kā visi cilvēki dzīvo nāves pasaulē. “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam – tiesa.” (Ebr.9:27) Nāve ir grēka auglis. (Rom.5:12) Nāve savā būtībā ir sveša un ļauna. Dievs negribēja, lai cilvēki mirtu. Taču grēka sekas radībā bija tik fatālas, ka cilvēkam galu galā bija jāsastopas ar nāvi – “pēdējo ienaidnieku”. (1.Kor.15:26)

Bībele daudz nerunā par stāvokli starp nāvi un pastaro tiesu. Tā nav nejaušība, jo Bībele nevēlas novērst mūsu uzmanību uz “pēcnāves situāciju”, tā vēlas, lai mēs domātu par augšāmcelšanos un Kristus atkalatnākšanu.

Taču daži norādījumi ir doti. Mirušie ticīgie ir “paradīzē”. (Lk.23:43) Pāvils vēlas “būt kopā ar Kristu”. (Fil.1:23) Kad miesa ir aprakta zemē un kļūst par pīšļiem, dvēsele dodas mājup pie Dieva. Tā ir kopā ar Jēzu. Tā atrodas pilnīgā, svētītā mierā kopā ar mūsu Kungu un Glābēju.

Turpretī neticīgie atrodas “cietumā”. (1.Pēt.3:19) Jēzus stāsta par bagāto vīru, kas ir mokās nāves valstībā. (Lk.16:23) Neticīgo dvēseles tūlīt pēc nāves attālinās no Dieva, un tām ir jābauda savas neticības augļi.