Ticība nedrīkst atkāpties

“Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.”” [1.Moz.32:27]

Kādēļ tad tu negribi viņu atlaist? Tu nevari pakustēties – ko nu tu darīsi? Es nejūtu vājumu – Jēkabs saka. Mīļais, kas tad tevi tā stiprina? – ticība un apsolījums, jā, tieši ticības vājums.

Šādi Dievs tiek uzvarēts, proti, – kad ticība nerimstas un nepagurst, bet nemitīgi tiecas pie Dieva.

To redzam arī kānaāniešu sievā, ar kuru Kristus “cīnās” un kurai Viņš saka: tu esi tikai suns; maize pienākas bērniem, nevis tev. Tomēr sieva neatkāpjas – viņa iebilst Kristum un saka: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda,” Mt.15:27. Tādēļ viņa uzvar un dzird no Kristus lielisku uzslavu – (Mt.15:)28.pantā Kungs Kristus viņai saka: “Sieva, tava ticība ir liela.”

Šādi piemēri mums māca, ka ticība nedrīkst atkāpties, nedz pārstāt lūgt, kaut arī tā justu ne tikai nāvi un grēku, bet arī Dieva dusmību. Tas ir gara spēks un stiprums.