Dievs izmisušos dara priecīgus

“Tas [Ēsavs] jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.” [1.Moz.32:6]

Tas jāmāca baznīcai un Dieva draudzei, lai to stiprinātu visos briesmu brīžos un grūtībās. Tādēļ mums tas tiek mācīts, lai mēs ticētu un uzticētos Dievam tad, kad šķiet, ka viss ir neiespējams un zaudēts, ka nekāds padoms, nedz palīdzība vairs nav atrodama, – kā Ps.107:27 sacīts: “Visa viņu gudrība bija galā.” Te nu tev jāmācās spriest tā: kaut arī mani spēki ir ļoti vāji un šķiet, ka viss jau zaudēts, tomēr Dievam nekas nav neiespējams.

Reiz Viņš ir radījis visu no nekā, Viņam joprojām ir spēks un vara, un tāpat Viņš uztur un pārvalda visas lietas. Kas mums nav nekas, tas Dieva priekšā ir viss; kas mums šķiet neiespējams, tas Dievam ir viegli. Pastarajā dienā Viņš ar tieši tādu pašu spēku uzmodinās mirušos, kuri gulējuši zemes pīšļos jau no pasaules iesākuma.

Tas sacīts par Jēkaba bailēm lielajā postā un briesmās. Šīs bailes norāda, ka arī svētajiem miesa vēl ir spēcīga un dzīva. Tādēļ šis svētais vīrs pēc lielā apsolījuma un spēcīgā mierinājuma saņemšanas tomēr gandrīz krīt izmisumā.

Mums jāatceras, ka īpaši svarīgi ir mācīties visās grūtībās un pārbaudījumos uzticēties Dievam, kura īpašais darbs ir – uzmodināt mirušos, mierināt un iedrošināt tos, kas ir ļoti izbijušies; Viņš pašus nelaimīgākos cilvēkus dara par pašiem laimīgākajiem un tos, kuri ir tuvu izmisumam, dara priecīgus.