Zīme, ka žēlastība nav bijusi veltīga

“Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” (1.Kor.15:8-10)

Bez šaubām svētais Pāvils stāvēja patiesā ticībā Jēzum Kristum. Kā tas viņā izpaudās? Pirms atgriešanās viņš bija augstprātīgs un paštaisns, bet pēc tam, kad kļuva par kristieti, viņš tapa pazemīgs, saucot sevi par “nelaikā dzimušu” (1.Kor.15:8) un “vismazāko apustuļu starpā” (1.Kor.15:9). Viņš pat teica, ka nav cienīgs, ka viņu sauc par apustuli (1.Kor.15:9). Visu savu agrāko bauslības taisnību viņš uzskatīja par mēsliem, un tagad viņa lepošanās bija saistīta tikai ar viņa žēlastības Dieva žēlsirdību. Pirms tam viņš bija Dieva Baznīcas vajātājs; tagad viņš, nenogurstoši sludinot Evaņģēliju visās zemēs, pulcināja Kristum svēto Baznīcu Viņa slavai un godam. Iepriekš viņš kārdināja daudzas dvēseles, tagad viņš centās glābt dvēseles un vest tās pie Kristus, parādot sevi kā uzticamu Kristus avju ganu. Pirms tam viņš lika Kristu negodā, tagad viņš centās veicināt Kristus godību. Agrāk reliģiskā fanātismā viņš vajāja “heterodoksos”, tagad viņš vēlējās tikt atstumts no Kristus, ja tas nozīmētu, ka viņš varētu izglābt savu maldos esošo brāļu dvēseles.

Šeit mēs redzam kristieša attēlu, kurš ne tikai pieņem Evaņģēliju, bet arī stāv tajā. Saskaņā ar to, tad nu godīgi un nopietni pārbaudīsim sevi! Kur ir patiesa ticība, tur būs arī jaunas dzīves pierādījums. Ja kādreiz biji augstprātīgs, tad tagad būsi pazemīgs Dieva un cilvēku priekšā. Ja kādreiz biji naudu mīlošs un skopulis, tad tagad būsi dāsns un ar skatu uz debesīm. Ja kādreiz biji niekkalbis un mīlēji pasauli, tagad jūs būsi pašaizliedzīgs un dievbijīgs. Ja agrāk biji nešķīsts un pilns iekāres, tad tagad būsi šķīsts un mērens. Ja agrāk biji karstgalvīgs ar neciešamu raksturu, tagad būsi lēnprātīgs un laipns. Ja agrāk biji neuzticīgs un negodīgs, tad tagad būsi godīgs un apzinīgs. Ja agrāk biji remdens un slinks, tad tagad būsi dedzīgs un čakls. Ja agrāk biji bezrūpīgs un apātisks savā šīs zemes aicinājumā, tad tagad būsi nopietns un centīgs. Ja agrāk biji pilns ar jēliem jokiem un muļķībām, tagad tava mute būs pilna ar Dieva slavēšanu un audzinošu runu. Ja agrāk biji pilns kurnēšanas pret Dievu un zemes raižu pārņemts, tagad veltīsi sevi savam Debesu Tēvam un būsi pārliecības pilns. Ja iepriekš dedzīgi kalpoji grēkam, pasaulei un sātanam, tad tagad dedzīgi kalposi taisnībai, Dievam un savam Glābējam. Jo “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17).

Ikviens, kurš kopā ar Pāvilu var teikt: “Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga” (1.Kor.15:10), tas nekrīt izmisumā par savas miesas lielo vājumu. Ja viņš kopā ar Pāvilu arī saka: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19), viņš cīnās pareizi un neļauj grēkam valdīt pār sevi. Ja šeit, cīnoties pret grēku, žēlastība mūsos nav veltīga, tad tā mums ir zīme, ka tā nebūs veltīga arī tad, kad kādu dienu stāsimies Dieva troņa priekšā. Tā atbrīvos mūs no visiem grēkiem un pavērs mums ieeju uz mūžīgo svētlaimi, mūžīgo pestīšanu.