Kā mums jāpiedod savam tuvākajam

Sakot lūgumu: “Piedod mums, kā arī mēs piedodam,” mēs runājam par tādu stāvokli, kad, par spīti dzelonim miesā, piedošana nav apdraudēta, jo tas nemaina Dieva prātu: kad Viņš piedod, tad patiesi ir piedots. Un cilvēks, kas apzinās, ka nekāds cilvēcisks ļaunums nav smagāks par paša ļaunumu, var mierināt sevi vienīgi ar Pestītāja nopelnu.

Šāds sirdsprāts arvien tam apliecina, ka viņš ir saņēmis īstu grēku piedošanu. Tādējādi Jēzus lūgumam pievienotie vārdi – “kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” – kļūst mums ļoti mierinoši un iepriecinoši.

Šo vareno iepriecinājumu mums sniedz Kristus priekšraksti par to, kā mums jāpiedod savam tuvākajam. Te redzam, kā Viņš pats vēlas piedot, mācīdams lūgt: “Kā arī mēs piedodam,” un neļauj mums izvairīties no piedošanas sniegšanas citiem. Mateja evaņģēlijā (18:22) Viņš māca, ka mums jāpiedod ne tikai septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas reizes, t. i., pastāvīgi un bez mitas. Un Lūkas evaņģēlijā (17:3-4) mēs lasām kaut ko vēl zīmīgāku.

Tur mūsu Kungs saka: “Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.” Šajā Svēto Rakstu vietā ir runāts par piedošanu vispilnīgākajā nozīmē, kas attiecas uz draugu vai brāli, kurš, saskaņā ar Kristus vārdiem, nožēlo savus grēkus.

Tas jāsaprot tādā nozīmē, kas atbilst vispārējai Dieva žēlastībai, kas “liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt.5:44-45). Tas Kungs pavēl, lai mēs piedodam arī saviem ienaidniekiem, kas nekad neatgriežas un nenāk pie prāta (Lk.6:27-28).

Tā kā mūsu Kungs šeit saka: “Ja viņš nožēlo,” un vēl piebilst, ka tas dara to “septiņas reizes dienā”, atgriežas atkal un saka: “Man ir žēl,” tad šādi Viņš mums paskaidro, ko nozīmē atgriešanās. Pirmkārt, redzam, ka mūsu Kungs pārmaiņus lieto vārdus “grēko” un “nožēlo”. Otrkārt, viņa miesa joprojām var būt tik ļauna, ka Kristus saka – tam jāatgriežas septiņas reizes dienā un tomēr tas atkal grēko. Tāpēc Kristus pavēl, ka šādam brālim, kas atgriežas, ir jāpiedod un tas jāpieņem kā brālis un draugs.

Viņš nesaka, ka mēs varam būt žēlsirdīgāki par Debestēvu (Lk.6:36), bet šie vārdi apliecina Viņa bezgalīgi lielo vēlmi piedot. Septiņreiz dienā šķiet ļoti daudz, kad runājam par grēkiem un pārkāpumu pret brāli, tomēr mūsu Kungs mums māca lūgt: “Piedod mums, kā arī mēs piedodam!”

Brīnišķīgi ir mūsu laipnā Glābēja vārdi! Septiņdesmit reiz septiņas reizes! Jā, arī Dāvids saka: “..kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas” (Ps.103:13). Kā tēvs izturas pret bērniem? – Nemitīgas kļūdas un nemitīga piedošana. Kritiens un piedošana. Pārmācība un piedošana. Un tad atkal kritiens, pārmācība un atkal piedošana. Tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.

Āmen.