Kāpēc Dieva mīlestībai ir jāatklājas

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jņ.4:20-21)

Saskaņā ar šo Rakstu vietu, mīlestībai uz Dievu jāatklājas mīlestībā pret brāļiem divu iemeslu dēļ. Pirmais ir tas, ka cilvēks, kurš nemīl savu tuvāko, noteikti nevar mīlēt Dievu. Svētais Jānis raksta: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis?” (1.Jņ.4:20) Ir vieglāk mīlēt to, ko mēs varam redzēt, nekā to, ko mēs neredzam. Cilvēks var mīlēt kaut ko, par ko viņš ir tikai dzirdējis, kamēr viņš to uzskata par savas mīlestības cienīgu. Tomēr, cik daudz lielāka viņa mīlestība kļūst, kad viņš to ierauga un satiek! Un otrādi, ja cilvēks nemīl kaut ko, kas ir mīlestības cienīgs, lai gan viņš to ir redzējis, cik daudz mazāk viņš mīlēs to, ko viņš nav redzējis! Mēs varam redzēt savu brāli vai savu tuvāko, bet mēs nevaram redzēt Dievu. Ja mēs mīlam Dievu, cik daudz vairāk mums vajadzētu mīlēt savu brāli vai tuvāko! Ja mēs nemīlam savu tuvāko, cik daudz mazāk mēs mīlēsim Dievu!

Jānis turpina: “Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jņ.4:21) Lūk, otrs iemesls, kāpēc Dieva mīlestībai ir jāatklājas. Tas ir tāpēc, ka Dievs mums ir pavēlējis mīlēt savus brāļus tāpat kā Viņš pavēlēja mums mīlēt Viņu. Ja cilvēks kādu mīl, tad viņš nevar nevēlēties pildīt tā gribu, ko viņš mīl. Vai mēs varam ticēt, ka tas, kurš pastāvīgi rīkojas pretēji tam, ko mēs vēlamies, un tādējādi mūs tracina un aizvaino, mūs mīl? Noteikti nē! Tā vietā mēs no šādas uzvedības secinātu, ka viņš mūs ienīst. Dievs katra cilvēka sirdī ir ierakstījis bausli mīlēt brāli, kā arī pašu Dievu. Šis pats bauslis ir vairākkārt uzsvērts Svētajos Rakstos. Dievs liecina, ka Viņam nav vajadzīga mūsu kalpošana, bet Viņš vēlas, lai mēs kalpotu Viņam, kalpojot saviem brāļiem. Kristus mums saka, ka Pēdējā dienā Viņš sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt.25:40) Jēkabs liecina: “Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās.” (1:27)

Un vēl vairāk. Dievs nevēlas zināt neko par Viņa pielūgsmi, kamēr mēs neveicam nepieciešamo mīlestības kalpošanu saviem brāļiem. Kristus saka: “Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mt.5:23-24) Ja mīlestība pret tuvāko to prasa, mums ir jāatsakās no ārējās kalpošanas Dievam un jākalpo tuvākajam, zinot, ka ar to mēs kalpojam arī Viņam.

Lai Dievs Kristū atklāj Savu mīlestību mums visiem! Lai mūsu sirdīs deg mūsu mīlestības uguns pret Viņu, un tā plūdīs arī uz mūsu tuvāko mūsu labajos vārdos un darbos. Lai Dievs mūs ticībā pasargā, ka paliekam šajā mīlestībā līdz mūsu dienu beigām. Tad mēs baudīsim arī Dieva mīlestību mūžībā. Jo “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1.Jņ.4:16).