Kristietis nedzīvo tikai pats sev

Tēvreizes ceturtais lūgums sniedz mācību arī visiem veiksmīgajiem, kas nepazīst raizes par iztiku, un tā vien šķiet, ka tiem nav vajadzības lūgt pēc dienišķās maizes.

Šajā lūgumā ir divi vārdi, kas tiem rūpīgi jāievēro, jā, divi vārdi ar vienādu nozīmi – vārdi “mūsu” un “mums”. Ja jums ir Kristus prāts, jūs sapratīsit Kristus vārdus. Viņš nesaka “manu dienišķo maizi” un “man”, bet “mūsu dienišķo maizi dodi mums”.

Vai tiešām tu domā, ka Dievs tev ir piešķīris tik ļoti daudz laba, lai tu dzīvotu vienīgi sev un savai patikai? Vai tiešām tev ir jākrāj lielas bagātības sev un saviem bērniem? Ko saka Tas Kungs? “Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku” (Lk.16:2). Vai redzi Dieva nodomu, kāpēc Viņš piešķir tik daudz laicīgu īpašumu? Vai esi jelkad domājis, kāpēc Dievs mantu virs zemes dala tik nevienlīdzīgi, ka viens ir bagāts un tam ir vairāk nekā vajadzīgs, bet otrs ir nabags un tam daudz kā pietrūkst?

Nevienmērīgā dalījuma noslēpums nav nekas cits kā mūsu atšķirīgais aicinājums. Tiem, kam ir vairāk nekā nepieciešams, ir jābūt Tā Kunga mantas pārvaldniekiem, kas Tā Kunga vietā pārvalda Viņa dāvanas. Viņš tiem noliek apkārt nabagu pulku un vēlas tos pārbaudīt, vai tie ir krietni un godīgi Viņa mantas pārvaldītāji, vai arī tie norok savu mantu zemē un to dara par elku sev un saviem bērniem. Nekad neaizmirsīsim kopējo principu: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk.12:48). Un tāpat bausli: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”

Neaizmirsti apkārt esošos, kuru vidū ir tik daudz nabadzīgu, slimu un vāju, kas izstiepj savu roku pēc maizes. Šajā lūgumā tu lūdzies par visiem cilvēkiem un nedomā “man”, “mans”, bet gan “mums” un “mūsu”. Un vēl: bīsties lūgt kā nelga un liekulis, kad lūgšanā saki “mūsu”, bet pēc tam ar saņemto labumu rīkojies tā, it kā viss piederētu tikai tev. Nē, tu esi tikai pārvaldnieks, un Kristus mīlestības dēļ mums jābūt labprātīgiem, lai par visu labo, ko būsim darījuši, Viņš reiz varētu sacīt: “To jūs esat Man darījuši.”

Mēs secinām, ka vārdi “dienišķā maize” neapzīmē tikai ēdienu un drēbes, bet visu, kas pieder laicīgās dzīves uzturēšanai un vajadzībām: māju, mantu un naudu, dievbijīgu laulāto draugu, dievbijīgus bērnus, kalpotājus, labu un krietnu valdību, kārtīgu pārvaldību, labus laika apstākļus, mieru, veselību, kārtību, godu, labus draugus, uzticamus kaimiņus un tamlīdzīgas lietas.

Kristietis nedzīvo tikai pats sev, bet mīl savu tuvāko, un tam vienmēr būs pietiekami daudz iemeslu lūgt šo lūgumu. Turklāt ir iespējams, ka Tas Kungs tev mantu pēkšņi atņem, tādēļ tev arvien ir jālūdz par Viņa uzturošo žēlastību un dienišķo maizi, kas ir ikdienas dāvana. Ikvienam kristietim ir ļoti labi un noderīgi just savu nemitīgo atkarību no Tā Kunga.

Tātad mūsu Kungs Kristus šajā lūgumā māca, lai ar visām savām rūpēm tuvojamies Viņam, lai kā bērni nākam pie laipna Tēva, visu saņemam no Viņa un uzveļam visas nastas Viņam. Arī Kristus pēc augšāmcelšanās Savā apskaidrotībā no rīta nāca pie nabaga mācekļiem, kad tie pēc nesekmīgas nakts zvejas bija Ģenecaretes ezera krastā, un sacīja tiem: “Bērni, vai jums ir kas ko ēst?” (Jņ.21:5), un deva ne tikai bagātīgu zivju lomu, bet arī pabaroja viņus ar zivīm un maizi.

Tas Kungs ir līdzdalīgs visās mūsu raizēs, arī tajās sīkākajās. Viņš gādā par miltiem traukā, eļļu krūkā, par maizi un zivīm uz mūsu galda, tāpēc Viņš saka: “Pat visi jūsu galvas mati ir saskaitīti” (Lk.12:7). Vai tas viss nav pārāk sīks un niecīgs Viņa rūpēm? Bet, kam vien ir ticība un kas ticīgs lūdz šo lūgumu, tas savās pasaules bēdās drīkst vairs nešaubīties, bet dzīvot bezgalīgā mierā attiecībā uz savas dzīves problēmām.

Kungs, vairo mums ticību!