Izjūtas nepadara mūs par cienīgiem

Nav tā, ka mums jājūtas izsalkušiem vai jājūt nožēla par saviem grēkiem, lai ēstu pie Viņa Galda. Nosacījumu nav. Kā mēs vispār varam zināt, vai pietiekami izjūtam nožēlu?

Tomēr daudzi kristieši mēģina radīt necienīguma vai izmisuma jūtas sevi, lai parādītu Dievam, ka viņi ir cienīgi un pelna Viņa draudzību. Konkordijas Formula atgādina, ka “vērtums it nebūt nesastāv no mūsu tikumiem vai iekšējas un ārējas sagatavošanās”.

Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem. Tāda rīcība izteica Evaņģēliju skaļāk nekā vārdi. Kristus ir vienīgā persona, kas mani patiesi pazīst, kas redz manu rīcību un neveiksmes, manas domas, vēlmes un alkas, kas ielūdz mani pie sava galda bez jebkādiem nosacījumiem, tādu, kāds es esmu, ar visām manām klupšanām un šaubām. Man nav jābūt pienācīgi apģērbtam vai pienācīgi domājošam. Viņš mani nevērtē pēc mana apģērba, un Viņu neiespaido pazemīgi nolaistas acis. Kristu interesē vienīgi tukšums mani, kuru Viņš ilgojas piepildīt ar savu klātbūtni. Protams, es sevi pārbaudīšu (1.Kor.11:28). Kā gan kristietis, kurš iet satikt Dieva Dēlu, varētu to nedarīt?

Protams, man nepieciešams zināt, ka Viņš ir patiesi klātesošs. Bet manis pieņemšana nepamatojas uz grēku nožēlas spēcīgumu vai ticību, vai alkām, vai izpratni par patiesās klātbūtnes mācību.

Vērtums nesastāv no ticības vājuma vai pārliecinātības par to, vai nu tā ir lielāka vai mazāka, bet vienīgi no Kristus nopelna.

Vienīgais, ko Viņš no manis lūdz, ir pieņemt Viņa draudzību.

Tāpēc vienkāršs, apmulsis kristietis, kurš nāk pie altāra, gaidot un cerot saņemt palīdzību no Kristus personīgi, un kurš saprot vienīgi to, ka šajā maizē un vīnā ir Kāds, kas spēj palīdzēt, nedrīkst tikt aizraidīts no Sakramenta, bet tas jāsaņem atplestām rokām. Jo viņš saņem Kristus miesu un asinis tā, kā tas ir domāts, – ticībā. Un šeit mēs redzam Evaņģēliju, kas izpaužas skaļāk nekā vārdi.