Ļauni nelieši

“”Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā.” Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: “Ko Dievs mums ir darījis?”” [1.Moz.42:28]

Jēkaba dēli ir īsti ļauni nelieši.

Tā nu Jāzepa brāļi ir lielu baiļu varā – ne tikai to grēku dēļ, kuros viņi apzinās savu vainu, kaut arī ir to rūpīgi slēpuši; viņi bīstas arī paši no saviem vārdiem un darbiem un izdomā sev jaunas vainas visos darbos un domās. Un tomēr šajās lielajās bailēs brāļi paliek mēmi un neatzīst savu grēku.

Tieši tāpat darīja Ādams paradīzē: kad viņš jau bija gandrīz miris bailēs no Dieva balss un dusmības, viņš tomēr negribēja atdarīt savu muti un nespēja sacīt: es esmu grēkojis. Tieši tāda pati muļķība un sirds aplamība piemīt visiem Ādama bērniem, kas mantojuši iedzimto grēku.

Jau iesākumā mūsu pirmajiem tēviem ir bijusi šāda muļķība un stūrgalvība – līdz tai pievienojušās arī garīgas bailes grēku dēļ, ar Kristus vārdiem: ”Efata,.. atveries!” [Mk.7:34] Līdz tam laikam mēle paliek sasaistīta – velns ir aizbāzis cilvēkam muti, tā ka arī, juzdams sirdsapziņas izbailes, viņš tomēr nemeklē palīdzību. Velns neļauj grēciniekiem no sirds sacīt: Kungs Dievs, pret Tevi es esmu grēkojis, piedod man! Es no sirds nožēloju to, ko esmu darījis.