Tīrākā liekulība un mērkaķošanās

Reiz, kad Jēzus bija liela cilvēku pūļa ieskauts, kur ļaudis grūstīja un stumdīja viens otru, Viņš sāka sprediķi ar vārdiem: “Sargaities no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības” (Lk.12:1)

Ne par vienu grēku Viņš nav izsaucies ar tik daudzkārtīgu “vai!” kā tieši par liekulību. Piemēram, vienā pašā Mateja evaņģēlija nodaļā mēs veselas astoņas reizes lasām Viņa vārdus: “Vai jums, .. jūs liekuļi” (Mt.23). Lai ikvienam cilvēkam tas māca bīties no tādas lūgšanas kā šī.

Tu gan saki: “Mūsu Tēvs,” taču ne reizi neesi vēlējies kļūt par Viņa bērnu. Tu gan saki: “Svētīts lai top Tavs Vārds,” taču nekad neesi raizējies par šī Vārda svētīšanu, bet esi to lietojis necienīgi. Tu gan saki: “Lai nāk Tava valstība,” taču savā sirdī šai valstībai pretojies. Tāpēc zini, ka Dievs par ikvienu tādu lūgšanu dusmosies vairāk nekā par citiem grēkiem!

Visnopietnākais šajā lietā ir tas, ka pats cilvēks ne ar kādām pūlēm vai centieniem nespēj šo stāvokli mainīt, jo, pat ļoti pūlēdamies domāt un lūgt Tēvreizi nopietni, šie vārdi parasti nesaskanēs ar viņa sirds vēlmēm. Lūgšana ir ne tikai domu, bet arī sirds lieta. Tāpēc ir nepieciešama sirds pārmaiņa, kad ar jaunpiedzimšanu tu iemanto tādu sirdi, kas pati ilgojas pēc tā, kas minēts Tēvreizes lūgšanā. Sirdi nav iespējams piespiest. Sirds mīl, ko tā mīl, pat ja tās ceļā ir ļoti daudz šķēršļu. Ne ar kādu piepūli nav iespējams piespiest sirdi mīlēt to, ko tā nemīl.

Mēs jau iepriekš sacījām, ka lūgšanai ir jābūt ne tikai domu, bet visas sirds darbam, kas izriet no iekšējas vēlmes un nepieciešamības. Ak, žēlastības pilnais Dievs! Kurš gan spēj pietiekami slavēt Tavu dārgo atdzimšanas dāvanu! Visā savā bezgalīgajā vājumā mēs tomēr slavējam Tavu žēlastību, kad piedzīvojam savas sirds jaunpiedzimšanā izraisīto pārvērtību!

Atkārtosim to vēlreiz: ja es lūgšanā tikai ar prātu domāju līdzi Kristus mācītās lūgšanas vārdiem, bet manā sirdī pietrūkst iekšējas vēlmes, tad tā es cenšos piekrāpt Dievu un tikai iztēloju to kā savu lūgšanu. Īstai lūgšanai būtu jābūt manu iekšējo vēlmju, manas situācijas, manu ilgu un raižu izpausmei. Padomā, cik ļoti šajā ziņā apjucis ir dabiskais, neatdzimušais cilvēks! Labu domādams, tas Tēvreizē atkārto Kristus vārdus, bet Dieva acīs tā ir tīrākā liekulība un mērkaķošanās. Vai tas var patikt Tam Kungam!?

Cik gan atšķirīgā stāvoklī ir atdzimusi dvēsele! Var gadīties, ka ticīgā domas ir tik izkliedētas, ka lūgšanas laikā tās lido prom, taču arī te pati svarīgākā ir sirds vēlme! Lūgumu pēc lūguma – vai tā neatbilst tam, kā pats Kristus mums mācīja lūgt? Kas ir pirmā un pēdējā žēlastības bērna lūgšana, ja ne būt par Dieva bērnu? “Mīļais Tēvs! Vai esmu Tavs bērns? Kādam ir jābūt Tavam bērnam? Mans mīļais Tēvs, ļauj man arvien būt Tavam bērnam!” Svarīgākais man ir tas, lai es varētu dzīvot, visās lietās pagodināt Dieva Vārdu un mana Glābēja mācību, lai Dieva valstība aizvien vairāk pieaugtu manā sirdī un manu līdzcilvēku vidū, jā, visā pasaulē.