Vai žēlastība ir zāles?

Kristīgā zemē visi zina, kas ir Dieva žēlastība. Tomēr ne visiem ir skaidrs, ko tā patiesībā nozīmē. Daži domā, ka Dievs skatās caur pirkstiem uz mūsu grēkiem; Viņš nav tik sīkumains, kā mācītājs saka, un tā ir Viņa žēlastība.

Patiesībā tas ir meligs priekšstats. Dievs neskatās uz mūsu grēkiem caur pirkstiem. Dieva Bausliba ar ugunīgiem burtiem raksta, ka Dievs ir svēts; Viņš nevar neievērot pat vismazāko grēku.

Citi uzsver žēlastību kā Dieva dotu spēku. Viņi apzinās, ka nespēj dzīvot tādu dzīvi, kā Dievs to prasa. Viņi zina, ka “mūsu pašu spēks ir nespēks”. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība, ko viņi izprot kā Dieva dotu impulsu, spēku vai līdzekli, ar kā palīdzību viņi kļūst spējīgi dzīvot kristīgi. Taču arī šis ir maldīgs priekšstats. Mēs kā cilvēki esam miruši savos grēkos. (Ef.2:1) Ne zāles, ne kādi citi līdzekļi nevar uzmodināt mirušo. Tie, kas žēlastību uztver kā Dieva dotu spēku vai līdzekli, nav isti iedziļinājušies un izpratuši savu pazušanas stāvokli. Viņi domā, ka ir slimnieki, kam vajadzīgas zāles. Taču mūsu vājums ir tik liels, ka zāles tur nepalīdz.

Tiesa gan, Dievs grib mūs apveltīt ar jaunu spēku. Taču grēciniekam vispirms nepieciešama žēlastība.

Kas tad ir Dieva žēlastība? To varētu raksturot šādi: Dieva žēlastība ir Viņa žēlīgā attieksme pret mums Jēzus dēļ. Žēlastība ir Dieva attieksme, tās ir Viņa žēlastības domas par mums. Daudzās Bībeles vietās Dieva žēlastība ir savienota ar Dieva līdzjūtību. (1.Tim.1:2) Ja Dievs ir žēlīgs, tas nozīmē, ka viņš ir līdzjūtīgs. Zēlastība nav bezpersonisks spēks, bet Dieva attieksme. Tāda ir Dieva žēlastība Jēzus dēļ.

Tikai Viņa dēļ Dievs ir žēlīgs. Jēzus kādreiz jautāja: “Kas ir vieglāk: Vai sacīt uz triekas ķerto: Grēki tev ir piedoti; vai sacīt: Celies, ņem savu gultu un staigā?” (Mk.2:9) Mēs varbūt domājam: “Tam jābūt tikpat viegli, jo Dievs ir visvarens. Ar savu vareno spēku Viņš var dziedināt slimo un ar savu vareno spēku Viņš var teikt: “Tavi grēki tev piedoti.” Taču tas tā nav. Jēzus varēja dziedināt slimos ar savu dievišķo, visvareno spēku. Taču piedot grēkus Viņš varēja vienīgi tāpēc, ka Viņš bija Dieva Jērs, kas nes visas pasaules grēkus. Dziedināt slimos Viņš varēja ar vienu vārdu. Grēku piedošana Viņam maksāja dzīvību.

Reformācijas tēvi to formulēja šādi:

Žēlastība ir Dieva labvēlība pret grēcinieku Jēzus dēļ.

Šis formulējums bija vērsts pret katoļu Baznīcas mācību, ka žēlastība ir spēks, ko saņem cilvēks, kas lieto septiņus sakramentus, dodas svētceļojumos, dod labprātīgas dāvanas nabagiem utt. Dievs līdzdarbojas mūsu labā. Mēs darām to, uz ko esam spējīgi, un Dievs savā žēlastībā padara to, ko mēs nespējam.

Nē, Luters teica, žēlastība ir kaut kas cits. Mēs nesadarbojamies ar Dievu mūsu glābšanas labā. Bībele māca, ka mēs esam miruši savos grēkos; ne asins pārliešana, ne spēka impulsi mums nevar palīdzēt. Nekas nevar palīdzēt kā vienīgi Dieva žēlastība, kas apžēlojas par cilvēku, kurš ir miris savos grēkos, un pasludina viņam grēku piedošanu Jēzus dēļ. Un tieši tāpat kā cilvēka pazušana ir viņa atrašanās Dieva dusmu ietekmē, tā arī glābšana ir grēku piedošanas pieņemšana un ieiešana Dieva labvēlības ietekmes sfērā. Žēlastība ir Dieva dāvātā grēku piedošana Jēzus dēļ. Tas, kurš to saņem, saņem arī jaunu dzīvi un jaunu spēku. (Kol.2:13; 1.Tim.1:12; 2.Kor.12:9)