Pēdējo laiku realitāte kristīgajā dievkalpojumā

Īstā dievkalpojumā pats trīsvienīgais Dievs ir klātesošs Savā vārdā un Sakramentā. Tādēļ virs dažu baznīcu ieejas durvīm lasāmi uzraksti: „Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti” (1. Moz. 28:17). Ne jau celtne izveido baznīcu, bet vienīgi Dieva klātbūtne. Tādēļ īsts dievkalpojums sākas nevis ar labi domātu publikas apsveikšanu, kurā pasākuma rīkotājs pauž savu prieku par apmeklētāju ierašanos, bet gan ar deklaratīvu izteikumu: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

Draudze pulcējas trīsvienīgā Dieva klātienē, kura kalps/vergs ir mācītājs. Draudze, kura pulcējas, ir šī Dieva Vārdā kristītie un tie, kuri aicināti saņemt Kristību. Ja šī trīsvienīgā Dieva klātbūtne un Kristībā pamatotā draudzes kā Kristus miesas būtība netiek atzīta, tad dievkalpojums pārvēršas, iespējams, interesantā, taču garīgi tukšā publiskā pasākumā, kuram nav nekādas ietekmes uz tā dalībniekiem. Kristīgais dievkalpojums pēc sava satura un formas caurcaurēm ir vērsts uz sagatavošanos pēdējiem laikiem ar Kristus atkalatnākšanu un nākšanu Dieva valstībā. Protams, itin viegli ir nepamanīt to, kas pats par sevi saprotams, tādēļ arī šeit būs noderīgi daži paskaidrojumi.

Vispirms norāde uz baznīcas gadu, kurā tematiski iesaistīti visi dievkalpojumi un kurš „nepavisam nav patvaļīgs cilvēku iedibinājums, bet gan Svētā Gara darbs.” Te, neraugoties uz baznīcas šķelšanos un dažādām atšķirībām, tomēr vērojama liela vienprātība un kopīga tematiska loka saglabāšana, sākot ar baznīcas gada iesākumu pirmajā Adventē līdz Mūžības svētdienai. Nianses šeit aplūkot mums nav nepieciešams. Tomēr ir vērts pamanīt arī to, ka baznīcas gads ne tikai laicīgā kalendāra hronoloģiskajā secībā piemin ar pestīšanas vēsturi saistītos notikumus, bet drīzāk pat varētu sacīt, ka notiek pretēji – mūsu laiks tiek iesaistīts pestīšanas vēsturē. Tas pamanāms jau Adventes svētdienās, kuras vērstas kā uz Kristus dzimšanas, tā arī uz Viņa otrās atnākšanas notikumiem. Šī laika robežu atcelšana redzama lielajos svētkos: Kristus Dzimšanas svētkos, Lieldienās, Vasarsvētkos. Tomēr tas redzams arī nepamatoti par bezsvētku laiku sauktajās svētdienās pēc Vasarsvētkiem un Trīsvienības svētkiem. Jo, aplūkojot šo svētdienu tēmas atsevišķi, tās attēlo draudzes ceļu, sekojot Kristum un gaidot Viņa otro atnākšanu.

Rakstu lasījumi no Vecās Derības, vēstulēm un evaņģēlijiem, tāpat arī introiti, psalmu lasījumi un ar tiem saistītie sprediķu teksti ir piesaistīti katras svētdienas tēmai jeb proprium. Tā Dieva vārds sastop mūs nevis Bībeles tekstu hronoloģiskajā secībā, bet gan kā Dieva vēstures atklāsme – ar Viņa pasauli un Viņa baznīcu. Savukārt šī vēsture noris nevis sinhroni ar laiku, bet diahroni – cauri laikiem. Šajā Dieva un cilvēka kopības vēsturē Jēzū Kristū mēs ar baznīcas gada un dievkalpojumu starpniecību tīri praktiski tiekam uzņemti.

Kur atskan Dieva vārds, tur ir Dieva nams. Un, ja Viņš pārstātu runāt, tad Dieva nams tur vairs nebūtu.

Šis pats pēdējo laiku atgādinājums redzams arī liturģijā – pat tad, ja niansēs šeit var būt dažas atšķirības un, iespējams, arī trūkumi:

Jau ievadvārdi: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” ir eshatoloģiski, jo tajos tiek proklamēta trīsvienīgā Dieva valdīšana, kas ietver sākumu un beigas. Šī iemesla dēļ citkārt evaņģēliskajā dievkalpojumā ievadvārdi var skanēt arī tā: „Mūsu palīdzība ir Tā Kunga Vārdā, kas radījis debesis un zemi.” Austrumu baznīcas dievkalpojums sākas ar slavinājuma vārdiem: „Slavēta lai ir Tēva un Dēla un Svētā Gara valstība tagad un vienmēr, no mūžības uz mūžību.” Tiek proklamēta trīsvienīgā Dieva valdīšana, un dievkalpojuma sapulce kopumā ir manifestācija, kas notiek, gaidot Dieva valstības nākšanu redzamā veidā.

Ticības apliecība eshatoloģiski sasaista kopā Dieva valstības šeit un tagad ar tur un tad. Jēzus vārdā par apliecināšanu un noliegšanu mums tiek atklāts, ka apliecināšana – taču arī noliegšana – cilvēku tiesas priekšā tagadnē atbilst tam, kas ar Kristus starpniecību notiks Dieva tiesas priekšā: „Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt. 10:32, 33).

Šai atbilstībai starp sabiedriskās domas tiesu – kura mums visos laikos spēj iedzīt bijību un no kuras nav nekāda glābiņa, atskaitot vienīgi pakļaušanos tai, – un Dieva tiesu, no kuras tiekam izglābti ar ticību Jēzum Kristum, ir fundamentāla nozīme visas baznīcas un ikviena kristieša dzīvē.

Šī pati atbilstība mums tiek parādīta, kad Kungs Kristus piešķir Saviem mācekļiem pilnvaras piedot un paturēt grēkus (Jņ. 20:23; Mt. 16:19; 18:18). Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju (20:23), šī pilnvara ir saistīta ar Gara dāvanu:

„Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”

Arī šeit jau tagadnē notiek tas, kas būs spēkā nākotnē Dieva tiesas priekšā. Uz to attiecas piektais lūgums „Mūsu Tēvs” lūgšanā, kur lūdzam piedot mūsu parādus un tajā pašā laikā apsolām, ka piedosim tiem, kuri palikuši parādā mums. Mateja evaņģēlijā (6:14, 15) šī situācija tiek paskaidrota: „Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.”

Tā ir eshatoloģiska atbilstība, kas sniedzas dziļi ikdienas dzīvē un kristiešu kopdzīvē. Šādas eshatoloģiskas atbilstības pavada un nosaka kristīgo dzīvi. Ir vēl daudzas citas situācijas, kurās Kunga Kristus vārdi atdara mūsu acis, lai mēs atzītu, ka nākotne iesniedzas tagadnē un ka šajā pasaulē jau izšķiras, kas notiks nākamajā. Tas attiecas, piemēram, uz palīdzību Kristus dēļ: „Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis” (Mt. 10:40). Līdzīga atziņa parādīta perikopē par lielo tiesu pār pasauli (Mt. 25:31–46), kad Cilvēka Dēls, atnākdams kā tiesājošs Ķēniņš, saka:

„..Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši [..] ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.”

Sludinot Dieva vārdu, mēs visvairāk un vispirms cenšamies norādīt laicīgās un sabiedriskās atšķirības starp pagātni un tagadni. Tomēr iedarbības ziņā un saturiski pats Dieva vārds veido tiltu pār pagātnes, tagadnes un nākotnes robežām, pār atšķirībām starp to, kas ir šajā un kas – viņā pusē. Tādēļ Kungs Kristus (Jņ. 5:24) saka:

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.”

Ikvienam cilvēkam lemts mirt, un pasaulei jāiet bojā, bet Dieva vārds paliek mūžīgi un ved uz mūžību (1. Pēt. 1:24 un tālāk; Jes. 40:8 un tālāk). No tā varam secināt (1. Jņ. 2:15–17):

„Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.”

Ja turpinām apskatu, meklējot eshatoloģiskas kopsakarības un raugoties, kā tās mūs apņem no visām pusēm, tad skatiens jāpievērš Kristībai, kurā ikvienam kristietim tiek dots pamats līdzdalībai pie Kristus. Kristībā saņemam mūžīgās dzīvības dāvanu. Vārdi, kurus Kungs Kristus sacīja, iedibinādams Kristību, to skaidri parāda: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk. 16:16). Aizstāvība pret šo tekstu bieži vien ir tik spēcīga, ka Kristības laikā un pat kristību agendās šie Kunga Kristus vārdi tiek pilnīgi izlaisti. Tas tikai parāda, ka šeit ir divkāršs pārpratums, proti, pirmkārt, netiek sadzirdēts tas, ka šeit ir runa nevis vienkārši par tiesu, bet par glābšanu no tiesas; otrkārt, paliek nepamanīts arī tas, ka līdz ar Kristību jau tiek īstenota ieiešana jaunā, mūžīgā dzīvē – pa ceļu, kas ved caur nāvi uz augšāmcelšanos. Jo Kristība paveic to, ka mēs caur nāvi tiešām ieiesim mūžīgā dzīvē – tieši tā, kā esam ­savienoti ar Kristu (salīdz. Rom. 6). Tādēļ arī Kristības iedibināšanas vārdi (Mt. 28:18–20) attiecas uz dzīves un laiku beigām, ir šo notikumu nosacīti. Šo Kristības un misijas pavēli ievada un apņem Kristus valdīšanas un klātbūtnes apsolījums: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” – tas attiecas uz telpu. „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” – Tas attiecas uz laiku. Tādējādi uzdevums kristīt un Kristības darbība ir pakļauta Jēzus Kristus valdīšanai telpu un laiku ietverošā kopsakarībā. Confiteor – grēkatziņas apliecinājums dievkalpojuma ievadliturģijā mums tiek atgādināts tas, ka ar Kristības dāvanu esam saņēmuši mūžīgās dzīvības apsolījumu: „..kas tam tic un top kristīts, tas tiks atpestīts. Lai Dievs to dod mums visiem!”

Vakarēdiena eshatoloģiskais piepildījums tiešā veidā tiek atklāts dievkalpojuma turpinājumā. Ar trishagion (trīsreiz svēts) no Jesajas grāmatas (6:3) mēs ieskaņojamies serafu, eņģeļu korī Dieva troņa priekšā – tā ir eshatoloģiska saikne. Vakarēdiena iedibināšanas vārdi (Lk. 22:16) ietver norādi uz šķiršanos un piepildījumu: „..jo Es jums saku: Es to [Lieldienu jēru] vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā” (salīdz. Mt. 26:29; Mk. 14:25). Draudze tiek ievadīta šajā laiku beigu sagaidīšanā ar atkārtošanas pavēli (1. Kor. 11:26): „Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” Draudze var atbildēt: „Tavu nāvi, Kungs, mēs sludinām, un Tavu augšāmcelšanos mēs slavējam, līdz Tu nāksi mūžībā.” Vakarēdiens ir ceļamaize, Viaticum, kas tiek saņemta, gaidot Kristus atkalatnākšanu un sagatavojoties tai dienai.* Itin viegli var notikt tā, ka jautājumi par Vakarēdiena norises realitāti un tās izpratnes iespējām tiek pastumti malā un atstāti bez ievērības. Mēs varam raizēties par skaitliski samērīgas kristīgās draudzes pastāvēšanu šajā pasaulē, par piekrišanu un atsaucību no sabiedrības puses. Mēs varam pārdomāt to, kā, laikiem un priekšstatiem mainoties, tomēr tiek nodrošināta Dieva vārda klātbūtne. Katrā ziņā, nododoties tādām pārdomām, apustuļi līdz pat šai dienai sēdētu konferencēs un institūtos Jeruzālemē, nodarbodamies ar statistiku un aptaujām stratēģijas plānošanai.

Taču tādā gadījumā mēs būtu atstājuši pilnīgi bez ievērības to, kas mums ar šo Dieva vārdu un Sakramentu tiek atgādināts un kā mūsu tagadnē ar vārdu, Sakramentu, ar apliecību, tāpat arī ar atraisīšanu un saistīšanu jau tagad, šajā pasaulē un laikā, notiek izšķiršanās, kuras būs spēkā mūžībā Dieva priekšā. Tie ir svarīgi ieskati un uzdevumi, kuri mums tiek atklāti, un pašos pamatos šeit jau izšķiras tas, vai mēs kā kristieši un kristīgā draudze savā dzīvē un ticībā saņemsim to, kas nepieciešams pestīšanai.

Nav nozīmes pielāgot Dieva vārdu kādam noteiktam laikam, bet ir svarīgi, lai mēs atzītu un apliecinātu, kas sākas ar šo brīdi. Tādēļ Dieva vārdam jātiek sludinātam laikā un nelaikā (2. Tim. 4:2). Te mums jāvadās ne pēc laika, nedz arī pēc kāda no laika atvasināta Kairos, bet gan – mums jākalpo Tam Kungam.** Arī „šodiena” nav izpratnes priekšnoteikumu nosacīta, kuri cilvēkam šodien ir vai vairs nav pieejami, bet noteicošais ir šis vārda pasludinājums: „Šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī..” (Ebr. 3:7; Ps. 95:7–11). Mēs esam ceļojošā Dieva tauta, kas, gluži kā Vecās Derības tauta, dodas no Ēģiptes gūsta cauri tuksnesim uz apsolīto zemi.

** – Salīdz. interesanto Vēstules romiešiem (12:11) izteiksmes veidu, kur tekstā sacīts: kalpojot Tam Kungam, taču mēs lasām: kalpojot laikam. Atanasijs savā Draconitus adresētajā vēstulē raksta: „Nevis laikam, bet Tam Kungam.”