Jēzus mūsu vietā

Jēzus – mūsu vietnieks – paveica savu salīdzināšanas darbu divējādi.

1. Dieva likums paredzēja mums ciest sodu par saviem grēkiem un pārkāpumiem. Tad nāca Jēzus un ieņēma mūsu vietu. Svētie Raksti to vairākkārt uzsver. Tas ir centrālais punkts Bībeles liecībā par Jēzu. “To, kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor.5:21) Salīdziniet ar Jes.53:4-6; Ebr.7:26-28 un 9:11-28.

   Šis vietniecības soda smagums ilga visu Jēzus dzīvi. Viņš nesa grēka sekas, dzīvodams nabadzībā un trūkumā. Viņam tas nebija jādara, Viņš to darīja mūsu dēļ. Šīs ciešanas savu kulmināciju sasniedza Jēzus dzīves pēdējās dienās, bet īpaši Viņa krusta nāvē. Tur Viņam bija jāpiedzīvo izmisums, izjūtot to, ka Dievs Viņu ir atstājis: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mt.27:46) Jēzus izdzēra rūgto ciešanu kausu mūsu vietā. Viņš atradās zem Dieva dusmu sprieduma.

   Jēzus vietniecības nāvei bija īpaša nozīme Dieva priekšā; pirmkārt, tāpēc, ka tas, kurš izcieta sodu, visos sīkumos piepildīja Dieva taisnības prasību pret cilvēkiem. Jēzus bija Dieva svētais un tīrais upurjērs. Viņš bija vienpiedzimušais Dieva Dēls, pie kā Dievam bija labs prāts. (Jņ.1:29; Ef.5:2; 1.Pēt.1:19; Ebr.9:14)

   Otrkārt, Jēzus ciešanām bija īpaša vērtība Dieva acis, jo tās bija nepelnītas. Jēzum nebija neviena grēka, par ko Viņam būtu jācieš. Viņš, nevainīgs būdams, cieta mūsu vietā un mūsu dēļ. (1.Pēt.2:22-25; 2.Kor.5:21; Rom.5:6-8)

2. Dieva mīlestība mums uzliek pienākumu dzīvot absolūti taisnu un bezgrēcīgu dzīvi. Šis pienākums attiecas uz visu mūsu dzīvi. Jēzus ir parūpējies arī par to. Viņš ne tikai mira par mums, bet Viņš arī pilnīgu, bezgrēcīgu dzīvi mūsu vietā. dzīvoja

   “Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība.” (Gal.4:4-5)

   Tā kā Dievs un cilvēks Jēzus nebija pakļauts Bauslībai, Viņš bija Bauslības Kungs. Taču mūsu dēļ Viņš pakļāva sevi Bauslībai. Viņš kļuva “paklausīgs līdz nāvei”. “Tātad – kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnojumu un dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisni.” (Rom.5:18-19)

   Tāpat kā vaina Bauslības priekšā tika piedēvēta Jēzum, un tāpēc Viņam bija jācieš mūsu sods, tāpat arī Viņam ir uzliktas Bauslības saistības; un Jēzus ir pieņēmis gan vienu, gan otru. Tā mūsu parāds ir samaksāts, un Dievs mums vairs to neprasa. Tāpat arī Jēzus piepildīja saistības būt absolūti taisniem. Tie, kas tic Jēzum, netiks tiesāti pēc Bauslības. (Jņ.5:24) Bauslība nespēj mūs notiesāt; Jēzus to ir piepildījis. Dieva taisnīgums ir apmierināts. Dieva bērns vēlas dzīvot pēc Dieva prāta zem Bauslības likuma ne tāpēc, ka viņš domā, ka citādi aizies pazušanā, bet gan tāpēc, ka pateicīgā mīlestībā vēlas kalpot Kungam, kas viņu ir izglābis. Tas ir ārkārtīgi svarīgi kristieša dzīvei un ticībai. Luters saka:

   Kad Bauslība nāk pie tevis un apvaino tevi tās nepildīšanā, tad parādi to Jēzum un saki: “Šeit ir Cilvēks, kas to ir piepildījis, es turos pie Viņa. Viņš to ir piepildījis manis dēļ un dāvinājis man Savu žēlastību.” Tad Bauslībai jāklusē.