Fanātisma bankrots

Saprātīgu cilvēku neveiksme ir šausminoša; viņi nespēj ieraudzīt ne ļaunuma, ne svētuma bezdibeni.

Savos vislabākajos nodomos viņi tic, ka ar nelielu piepūli viņi spēs atkal apvienot struktūru, kurai ir izjukuši visi pamati. Savā aprobežotajā redzējumā viņi cenšas būt godīgi pret abām pusēm, tāpēc viņi tiek saspiesti starp pretspēkiem, neko nepanākot.

Saskaroties ar pasaules nesaprātīgumu, viņi rūgti vīlušies piedzīvo, kā visi viņu pūliņi ir nolemti neefektivitātei. Tad viņi padodas vai bezpalīdzīgi nonāk spēcīgākās puses gūstā.

Bet vēl šausmīgāka ir visa ētiskā fanātisma bankrots. Fanātiķi tic, ka var stāties pretī ļaunuma varai ar savas gribas tīrību un saviem principiem.

Taču fanātisma būtība ir tāda, ka tas ātri pazaudē ļaunumu no sava redzesloka, un kā vērsis, kas uzbrūk sarkanai drānai, nevis tam, kas to tur, viņi galu galā zaudē spēkus un cieš sakāvi. Fanātiķi palaiž garām savu mērķi.

Lai gan viņu fanātisms kalpo patiesības vai taisnības augstiem mērķiem, viņi agri vai vēlu sapinas sīkās un nenozīmīgās lietās un krīt sava gudrā pretinieka tīklā.