Patika runāt par cita grēkiem

Kas attiecas uz atklātiem un bezkaunīgiem grēciniekiem, tur visiem cilvēkiem viss ir skaidrs un redzams, kā tas ir ar dzērājiem, zaimotājiem u. tml. Attieksmē pret šiem cilvēkiem nav jautājuma par grēka noklusēšanu, jo par tādiem apustulis Pāvils saka: “Tiem, kas grēko, pierādi viņu vainu, visiem klāt esot, lai arī citiem būtu bailes” (1.Tim.5:20).

Redzi, cik jauku un veselīgu mācību Kristus mums dod aplūkotajā tekstā. Kas vēlas būt kristietis, tam jāseko šai Kristus mācībai! Gadījumos, kad grēks nav publiski atklāts un visiem redzams, tas pēc šādas trīskāršas brīdinājuma kārtības top atklāts un paziņots draudzei. Ievēro – ja tas nav atklāts un gana nepārprotams, lai to atklātu citu cilvēku brīdināšanai, to der noklusēt un nevienam cilvēkam to nav vajadzības apspriest vai publiskot!

M. Luters Lielajā katehismā raksta:

Kas ir apslēpts, tam jāļauj palikt apslēptam vai slepenībā jātiek nosodītam, kā Kristus to māca.

Kādā citā vietā M. Luters raksta:

Ja tu pārsteidz kādu cilvēku mājā grēkojam, tad neizkliedz un neizstāsti to visiem apkārt, bet aizslēdz durvis, lai neviens to neredz, paņem vainīgo sānis, dod tam vajadzīgo pamācību un ļauj grēkam nomirt līdz ar tevi. Kāpēc tev tā rīkoties? Jo tu pats vēlies, lai arī citi pret tevi izturētos līdzīgi.

Šāda attieksme vislabāk kalpo grēcinieka atgriešanai, turpretī pārsteidzīga un nekaunīga grēka izpaušana radīs tikai lieku sarūgtinājumu. Kas attiecas uz atklātiem grēkiem, gudrības un mīlestības likums mums māca, lai runājam par tiem nelabprāt.

Man nav tiesību aprunāt savu tuvāko. Vai tā nav aprunāšana, ja sava tuvākā prombūtnē es runāju par viņa trūkumiem, nevis labākajām īpašībām? Un ko tas liecina par manu sirdi? Vai es staigāju Dieva vaiga priekšā patiesā mīlestībā un Svētajā Garā, ja tīksminos un runāju par sava tuvākā kļūdām un izturos pret viņu tā, kā pats nekad nevēlētos, lai citi izturas pret mani? Jā, kā ir ar manu mīlestību, ja man labāk padodas izcelt viņa ēnas pusi, nevis gaišo pusi? Kungs, neej ar mums tiesā!

Mūsu miesā nav neviena cita locekļa, kas izdarītu tik daudz grēku kā mūsu mēle, un šajā ziņā nav neviena kristieša, kam nebūtu jānožēlo grēki, jāatgriežas un jālabojas. “..jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu” (Jēk.3:2). Ikvienam cilvēkam ir ļoti daudz ko nožēlot un labot.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka tieksme runāt ļaunu par savu tuvāko un patika runāt par cita grēkiem liecina par mūsu sirdsstāvokli Dieva priekšā. Kur diendienā mājo Dieva Gars, radot grēkatziņu, nožēlu, ticību un pazemību, tur cilvēks sevi redz kā lielāko grēcinieku un nepiemin citu kļūdas. Patiess ir kāda mācītāja novērojums, ka “tā ir būtiska zīme par īstu žēlastību cilvēka sirdī, ka tam, no vienas puses, ir raksturīgi savu grēku uzlūkot kā lielāko un, no otras puses, cita grēkus uzlūkot kā mazākus un vieglāk attaisnojamus”.

Tādēļ, ja kāds nejūtas nospiests, nožēlojams un apgrūtināts pats savu grēku dēļ vai pat jūtas gandrīz bezgrēcīgs, vairāk domādams un runādams par citu cilvēku grēkiem, tad tā ir būtiska pazīme, kas raksturoja cilvēkus, kuri jaunās derības laikā meklēja vainas un grēkus gan Kristū, gan Viņa mācekļos (Lk.7:34). Tie dedzīgi runāja par Dieva Bauslību, un Kristus tiem šķita sabata pārkāpējs, dzērājs un plītētājs, muitnieku un grēcinieku draugs.

Ievērojiet šo aplamo garu! Viņi nesaprata pašu svarīgāko Bauslībā, tiesu un taisnību, ticību un žēlsirdību, turpretī daudz uzmanības viņi pievērsa tam, ka Kristus mācekļi negavēja un ka viņi un viņu Skolotājs stiprināja savus izvārdzinātos spēkus ar vīna koka augļiem, un uzskatīja to par pašu lielāko ļaunumu.

Novērtē un saproti, kas tas par garu, kas allaž meklē vainas un grēkus tādiem cilvēkiem, kuri pāri visam tiecas pēc brīvības un atraisīšanas no grēka. Jā, kas tas par garu, kas atrod un visļaunākajā gaismā attēlo šo krietno cilvēku īstās un piedēvētās kļūdas un kas visos iespējamos veidos cenšas savu tuvāko pazemot un nomelnot, vienlaikus sevi uzskatot par labāku un brīvu no vainām!

Pat par lielākajiem grēciniekiem un grēciniecēm Kristus sprieda daudz saudzīgāk nekā viņi. Pat ja tie aprunāšanu izpušķotu ar skumjiem faktiem, dziļām nopūtām un sirdi plosošām vaimanām par nabaga tuvāko, tomēr viņu atbaidošais grēks tāpēc nekļūst mazāks! Kunga Kristus acis ir kā uguns liesmas, un tās spēj redzēt cauri jebkurai dievbijīgai maskai!

Ja viņos būtu patiesas rūpes par sava tuvākā dvēseli un sirsnīga līdzjūtība, tad cilvēks, visticamāk, vērstos pie Dieva un par sava tuvākā vainām un viņa stāvokli runātu ar To Kungu, nevis ar citiem. Tad viņš ievērotu kārtību, ko Kristus iedibinājis sava brāļa iemantošanai.