Agrīna nāve – posts vai svētlaime?

“Jo Tam Kungam bija patīkama viņa dvēsele, ko tādēļ aizsauca ar steigu prom no ļaunā vidus.” [Gudr.4:14]

Kad Dievs ātri paņem pieaugušos no šīs pasaules, kad Viņš izrauj tēvus vai mātes no viņu ģimenēm, kad Viņš pēkšņi sniedz auksto nāves roku jaunam vīrietim vai sievietei, tā ne vienmēr ir Viņa žēlastības zīme. Ja šie indivīdi savās dzīvēs nedarīja neko citu, kā vien tikai tiecās pēc šīs pasaules labumiem, aizmirstot meklēt tos dārgumus, kas nerūsē, ko nesagrauž kodes un ko neizrok zagļi, tad viņu agrīnā nāve ir dievišķu dusmu rezultāts. Dievs ir teicis: “Bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” [Lk.12:20] Ja šie cilvēki tikai meklēja ērtu dzīvi vai godu cilvēku priekšā, ignorējot mūžīgās dzīvības jautājumus un attiecības ar Dievu, nenākot Viņa priekšā patiesā grēku nožēlā, tad viņu agrīnā nāve liecina par dievišķās pacietības beigām, kas ir visbriesmīgākais svētā Dieva sods, jo tas viņus iemet mūžīgā postā un negodā. Ja jaunekļi vai jaunas sievietes domātu tikai par jaunības baudīšanu un prieku par dzīvi, ja viņi ziedotu savas jaunās dzīves smaržīgo ziedu pasaulei un tās iedomībai, un ja viņi domātu, ka vēlāk varētu atdot vecumdienu nokaltušās lapas Dievam un Glābējam, tad viņu agrīnā nāve būtu kā zibens uzliesmojums no dusmīgā, mūžīgā Tiesneša rokas, kas viņus iemestu visdziļākajā tumsā, kur ir raudāšana un zobu trīcēšana. Šī iemesla dēļ visi patiesie kristieši katru dienu lūdz: “Pasargi mūs, dārgais Kungs Dievs, no ļaunas, pēkšņas nāves. Mans Dievs, es lūdzu caur Kristus asinīm, dari man galu labu!”

Taču tā tas nav, kad Dievs pēkšņi paņem no šīs pasaules kristītus bērnus. Šādā gadījumā Viņu nemotivē dusmas. Lai gan mūsu bērni, kas dzimuši grēkā, nav nevainīgas būtnes, tomēr Kristus nāvē un viņu pašu Svētajā Kristībā viņi ir nomazgāti no visiem grēkiem. Kristus viņus ir darījis par Sava Tēva bērniem un mūžīgās dzīvības mantiniekiem. Tāpēc viņu Debesu Tēvs viņus mīl bezgalīgi vairāk, nekā viņu zemes tēvi un mātes spēj viņus mīlēt. Viņš tos nēsā savā sirdī, tāpat kā māte savā klēpī. Viņš dod tiem dzert no Sava žēlastības Gara, kā to dara māte ar pienu no savas krūts. Viņš dod viņiem svētos eņģeļus, lai tie būtu viņu aizbildņi un pavadoņi, un Viņš vēro viņu gaitas dienu un nakti. Viņš ir dusmīgs uz tiem, kas sagādā viņiem pat vismazākās bēdas un kas mudina viņus grēkot. Tādiem būtu labāk, ja viņiem kaklā uzliktu dzirnakmeni un noslīcinātu jūras dziļumā. Jo Viņš saka: “Kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.” [Mt.18:5] Kā gan tās varētu būt dusmas, ja Viņš ātri paņem Savu mīļoto no šīs pasaules?

Sālamana gudrības grāmatā [4:14] teikti patiesi vārdi, jo tie ir par šādiem Dieva bērniem: “Jo Tam Kungam bija patīkama viņa dvēsele, ko tādēļ aizsauca ar steigu prom no ļaunā vidus.” Kas gan tas cits varētu būt, ja ne mīlestība, kad kāds mūs atbrīvo no vientuļa, tumša pazemes cietuma un ieved ar spožu gaismu piepildītā zālē, kur mēs esam kopā ar saviem labākajiem draugiem? Kas gan cits tas varētu būt, ja ne mīlestība, ja kāds mūs no briesmu pilnas vietas ieved pilnīgi drošā cietoksnī? Kas gan cits tas varētu būt, ja ne mīlestība, ja kāds mūs no rūgtas nabadzības pārceļ uz bagātību, no visdziļākā kauna uz visaugstāko godu, no posta un ciešanām uz prieku, no nemitīgām slimībām uz ilgstošu veselību, no nāves uz nebeidzamu dzīvi?

Kas gan ir šīs pasaules ļaunā dzīve, ja ne vientuļš, tumšs pazemes cietums, kur mūsu dvēsele nīkuļo un guļ grēka važās? Un kas ir Debesis, ja ne ar spožu gaismu piepildīta pils zāle, kurā ir sapulcināti visi izredzētie? Kas gan ir šī ļaunā dzīve, ja ne līdzīga vieta Sodomai un Gomorai, kas pilna ar vislielākajām briesmām, kurā pat taisnie tiek tik tikko pasargāti? Un kas ir Debesis, ja ne varens, pilnīgi drošs cietoksnis, kurā nevar ienākt neviens mūsu dvēseles ienaidnieks, nekādas briesmas? Kas ir šī ļaunā dzīve, ja ne rūgta nabadzība, kurā mums ik dienas jānāk Dieva priekšā kā lūdzošiem ubagiem? Un kas ir Debesis, ja ne milzīga bagātība? Kas ir šī ļaunā dzīve, ja ne posts, nepatikšanas, slimības un nāve? Un kas ir Debesis, ja ne pastāvīgs prieks, mūžīga veselība un svētīga dzīve?