Par pakļaušanos laicīgajām autoritātēm

Tev bus savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Tas nozīme, ka “mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savus vecākus un kungus nenicinām, nedz apkaitinām, bet tos goda turam, tiem kalpojam un paklausām, tos mīlām un cienām”. (Mārtiņš Luters)

Pirmie trīs baušļi, kurus apskatījām, iz saka to, ka Dievs grib, lai mēs attiektos pret Viņu. Mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem arī nosaka Dieva griba. Tā ir izteikta turpmākajos baušļos. Ceturtajā bausli, kuru apskatīsim tagad, Dievs mums pavēl pakļauties arī laicīgajām autoritātēm.

Luters saka, ka tēvam un mātei Dievs ir devis īpašu godu, nošķirot tos no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostādot tos līdzās sev. Tāpēc mums ir ne tikai jāmīl savi vecāki, bet arī jābīstās no viņiem un viņi jāgodā. Tas nozīmē, ka esam tiem paklausīgi vārdos, nerunājam par tiem ļaunu, ne rājamies, bet gan klusējam un atzīstam viņu taisnību arī tad, ja tie dara mums pāri. Šāds gods jāparāda arī darbos, proti, viņiem kalpojot, palīdzot un tos apgādājot, kad tie kļuvuši veci, slimi, salauzti vai nabagi, to visu darot ne tikai labprāt, bet arī pazemībā un godbijībā, itin kā to darītu Dievam. Kalpošana saviem vecākiem tādēļ ir augstākais darbs pēc kalpošanas Dievam, un tam ne spēj līdzināties neviens cits darbs.

Šim bauslim ir pievienots liels apsolījums – tam, kas to ievēros, labi klāsies un tas ilgi dzīvos virs zemes. Pilnīgi pretējo saņems nepaklausīgie – tie nedzīvos ilgi, un dzīve tiem nesagādās prieku. Luters savā Lielajā Katehismā atsaucas uz Svēto Rakstu mācību, ka nodzīvot ilgu mūžu nozīmē arī “iegūt to, kas pieder pie ilga mūža – veselību, sievu, bērnus, iztiku, prieku, labu valdību utt. – visu, bez kā šī dzīve nevar ilgi pastāvēt un tapt priecīgi baudīta.”

Vecāku vara ir pamatā visām pārējām varām, kas ir šajā pasaulē, – tādām kā – skolotāji, darba devēji, valdība. Mums par šim varām ir jāpateicas Dievam, kā par Viņa dāvanām un ar prieku tām jāpakļaujas. Taču gadījumos, kad tās iesaka vai pavēl darīt to, ko Dievs aizliedz, vai arī aizliedz darīt to, ko Dievs pavēl, mums tām nav jāpaklausa. Mums arī uzcītīgi jāveic savi pienākumi, ko Dievs mums devis kā laicīgu uzdevumu. Tas nodrošina mieru un kārtību, sargā dzīvību, un pagarina dzīvi uz zemes.

Luters vaicā:

Kā tu domā, kādēļ pasaule tagad ir tādas neuzticības, kauna, posta un slepkavību pilna, vai ne tādēļ, ka katrs grib būt pats savs kungs, brīvs no ķeizara, neuzklausīt nevienu un darīt visu, kas vien tikai ielīksmo? Tāpēc vienu nelieti Dievs soda ar otru, lai tev, kad tu pievil vai nonicini savu valdnieku, nāk cits, kas tev to krietni atmaksā, jā, un pat savā namā tev desmitkārt jācieš no sievas, bērniem un saimes.

Bez paklausības nama tēvam un valdībai, mums ir jāpaklausa arī saviem garīgajiem tēviem, kuri “mūs kopj un vada ar Dieva vārdu”. Luters vēl saka, ka viņus mums ir jātur par divkārša goda cienīgiem, jādara viņiem labu, kā arī viņi jāapgādā. Tad Dievs arī mūs pašus neatstās trūkumā, bet svētīs ar visu, kas mums nepieciešams, lai mēs ilgi dzīvotu un mums labi klātos.

Vecākiem savukārt ir jārūpējas, lai bērni tiktu vadīti un audzināti pēc Dieva prāta. Tam nedrīkst taupīt nedz naudu, nedz laiku, nedz pūles, jo citādi bērniem vecāki nemaz nebūtu vajadzīgi. Arī laicīgajai varai jāatceras, ka viņi nav iecelti patvaļai, bet ir kalpi, kuriem par savu kalpošanu būs jāatbild Dieva priekšā.