“Mācītāji laji”

Galvenā mācītāja pienākumi ir tādi paši kā ģenerāldirektoram: “Ģenerāldirektora ietekme galvenokārt izpaužas vīzijas veidošanā.. Ģenerāldirektors rūpējas par to, lai iztēlotais baznīcas mērķis būtu stratēģisks, iedvesmojošs, stiprinošs, īstenojams un saprātīgs”.

Tas notiek svētdienas dievkalpojuma svinēšanā un līderu sapulcēs. Būtībā “vīzijas veidošana noliek kalpošanu tās īstajā vietā – mācītāju laju rokās”.

Lai arī no pentakostālisma viedokļa šāds apgalvojums izklausās itin saturīgs, ir grūti iedomāties, ka būtu iespējams vēl lielāks pretstats bibliskai, luteriskai nostājai, kas vērsta uz Dieva vārda pasludinājumu un sakramentiem. Tomēr daudzas mūsu Sinodes “misijas” un “evaņģelizācijas” nozares nevis brīdina no šīs grāmatas maldiem, bet to dedzīgi izplata un aizstāv tajā piedāvāto “metabaznīcas” ideju! Kā šķiet, šai grāmatai netiek pievienoti nekādi citi būtiski labojumi kā vien bārstīšanās ar maģisko formulu “Dieva vārds un sakramenti”! Nav ne mazākā mājiena uz to, ka šī “paradigma” ir pilnīgi pretēja mūsu ticības apliecību izpratnei par Evaņģēliju.

Tieši otrādi – žurnāla Evangelism redaktors Džoels Heks rakstā “Desmitgades labākā evaņģelizācijas grāmata” apber to liekulīgiem slavinājumiem. Heks gan paredz, ka cilvēkiem ar zināmiem aizspriedumiem šī grāmata nepatiks, piemēram, tiem, kuri “ļoti satraucas, ja vārds mācītājs brīvi tiek attiecināts uz lajiem (neformālā nozīmē, t.i., uz cilvēkiem, kas nav ordinēti garīdznieki)”. Lai arī šī grāmata ir tālu no pilnības, kā jau katrs nepilnīga cilvēka veikums, Heks cenšas mūs pārliecināt, ka “teorijā par metabaznīcu nav nekādu trūkumu, jo tās skatījums uz kalpošanu nav nekas cits kā Jaunās Derības skatījums”.

Mēs jau esam pieminējuši dažas svešas, piemēram, sakramentus noniecinošas un tādējādi neevaņģēliskas, iezīmes šajā “Jaunās Derības skatījumā”. Problēmas būtību Karls Džordžs izklāsta nodaļā “Dāvanu apspiešana”:

Pat ja šis viens cilvēks izmantotu veselu sprediķošanas un mācīšanas arsenālu, lai iesaistītu pārējos deviņdesmit deviņus, pamatideja paliek tā pati – “mans pilnais trauks piepilda jūsu tukšos traukus”. Attiecībā uz garīgajām dāvanām viens ir tas, kurš “dod”, un pārējo uzdevums, lai cik apdāvināti arī viņi nebūtu, ir saņemt.

Šo jautājumu par “dāvanām” būtu jāaplūko atsevišķi. Bet galvenokārt šeit jāpiemin grāmatas autora krasi negatīvā nostāja pret to, ka kalpotāja “pilnais trauks” piepilda baznīcēnu “tukšos traukus”. Tas ir visai iespaidīgs salīdzinājums, kaut arī, protams, nekādi neiederas populistiski pentakostālajos priekšstatos par “kalpošanu”. Šajos priekšstatos ikviens ir “kalpotājs”, un tādējādi ikviens ir “trauks”, kurš virst pāri ar savām “dāvanām”, tā uzturot kopējo vārīšanos*.

Jaunā Derība māca kaut ko pilnīgi citu.