Laiks kā augstākais labums

Kad saproti, ka dzīve ir tikai viena, tu vairs nevēlies zaudēt veltīgi ne mirkli.

Šādas frāzes nākas dzirdēt arvien biežāk. Tas, manuprāt, ir saistīts ar laika izpratni. Jo laiks vairs nav tikai nauda. Laiks ir dzīvība. Bez dzīvības nav laika, jeb no laika nav nekādas jēgas, ja nav dzīvības. Šeit es nedomāju laiku kā tādu, bet cilvēka dzīves laiku. Te tas ir laiks kā augstākais labums.

Cilvēks esot vienīgais no dzīvajām būtnēm, kas nedzīvo nepārtrauktā tagadnē. Pagātnes, tagadnes un nākotnes uztvere liek cilvēkam domāt par laiku.

Cilvēcei kopš senatnes ir daudz jautājumu par laiku. Vai laiks ir lineārs vai ciklisks, vai bezgalīgs vai galīgs?

Tālāk radās jautājumi par to, vai laiks ir reāls vai arī prāta konstrukcija? Vai tagadne ir acumirklīga vai ilgstoša, vai var teikt, ka pagātne un nākotne tiešām pastāv? Daudz filosofisku jautājumu un atziņu rodas līdz ar zinātnes attīstību.

Šeit es negribētu iedziļināties jautājumā, vai cilvēka reliģiozitātes pamatā ir laika vai mirstības apziņa.

Šīs refleksijas pamatā ir doma, vai kristietim viņa dzīves laiks var būt kā augstākais labumus. Vai kristietis var sacīt, ka dzīve ir tikai viena?

Kristietis tic Dievam Kristum, kas ir mūžīgs. Viņš nav pakļauts laikam. Viņš ir bijis pirms laika, Viņš ir laikā, un Viņš būs pēc laika.

Vai šajā gadījumā laiks ir Dieva radība? Vai tādā gadījumā laiks nevar kļūt par elku, kas aizēno Dievu?

Manuprāt, šī saasinātā laika uztvere saistīta ar ticības zudumu pēcnāves eksistencei. Ja tev, cilvēkam, ir tikai šī dzīve, tad tu to sāc uztvert, kā unikālu iespēju. Ja tu nebiji nedz pirms laika, nedz būsi pēc laika, tad tu esi tikai šeit un tagad.

Lūkas evaņģēlija 12.nodaļā Jēzus stāsta par kādu cilvēku, kurš kļuva ļoti bagāts. Bagātība viņam deva drošības sajūtu par nākotni. Viņš bija aprēķinājis, ka viņa nauda viņam pietiks ilgam laikam. “Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?”

Proti, viņam bija daudz naudas, bet maz laika. Bet viņš vispār neaizdomājās par laiku, kā mūsdienu cilvēki.

Un, ja mēs no šī cilvēka pasaules redzējuma izslēdzam Dievu un pēcnāves dzīvi, tad vienīgais, ko viņš varētu vēlēties ir nevis vairāk naudas, bet vairāk laika. Vairāk, pat bezgalīgi daudz laika šeit uz taustāmas zemes, nevis kaut kur nezināmā eksistencē.

Dzīvot pēc iespējas ilgāk būtu šim cilvēkam vislabākais risinājums.

Bet, ko tas viņam palīdzēs?

Ja cilvēki iemācīsies naudu pārvērst laikā un spēs laiku krāt kā naudu? Vai arī tad Jēzus nejautās: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” [Mt.8:36]

Kas ir augstākais labums? Vai tas joprojām nav Dieva žēlastība Jēzū Kristū?