Apsolījums par dēlu

“Jo Es to svētīšu un no viņas [Sāras] tev došu dēlu.” [1.Moz.17:16]

Tas, kas sacīts tālāk, ir skaidrojums apsolījumam par Kristu – šis apsolījums kļūst arvien skaidrāks un spožāks. Sākumā Ābrahams ir šaubījies par to, vai viņam būs mantinieks; viņš nonāca ļaunu aizdomu varā, baidīdamies, ka tad, kad viņam nāksies mirt, neatstājot mantiniekus, apsolīto svētību piesavināsies no Damaskas nākušais kalps. Tomēr vēlāk viņš ar Dieva Vārda palīdzību tiek iedrošināts un pārliecināts, ka mantinieks nāks no viņa paša miesām. Kad šis apsolījums bija tā paskaidrots un apstiprināts, Ābrahams sastopas ar jaunu kārdinājumu – sievas vecuma un neauglības dēļ. Tādēļ Ābrahams seko sievas padomam un iet pie Hagares, savas sievas kalpones, un tā viņam dzemdē Ismaēlu, ko Ābrahams ar pilnīgu pārliecību uzskata par īsto svētības mantinieku. Taču nu šie maldi dievbijīgajiem laulātajiem ļaudīm tiek atņemti. Ābrahamam tiek apsolīts īstais mantinieks, kas piedzims no vecās un neauglīgās Sāras miesām.

Pēc kāda laika apsolījums tiek nodots Jēkabam, nevis Ēsavam, un, kad viņam ir divpadsmit dēli, apsolījumu saņem tikai Jūda. Bet galu galā par apsolījuma mantinieku tiek nosaukts Dāvids. No viņa nama ir nākusi svētā Jaunava Marija, Kristus Māte; Viņš ir bijis Bauslības un apgraizīšanas gals.