Politiska revolūcija ir ārpus normas robežām

Sabiedrība nevar dzīvot bez taisnības un kārtības. Šādai sistēmai vajadzīgi likumi, tiesas, policija un sabiedrības noskaņojums. Ja spēkā nav nekādu likumu, kam lai pilsoņi paklausa vai kas lai nosaka kārtību? Kad notiek revolūcija, daudzviet iepriekšējie likumi tiek atcelti un līdz jaunu likumu sastādīšanai nav nekādas kārtības.

Kā iespējams dzīvot bez spēkā esošiem likumiem? Var atbildēt, ka pēc revolūcijas spēkā ir “kara laika likums” vai arī revolūcijas vadoņi valda ar dekrētu palīdzību, kas nozīmē, ka viss viņu teiktais pielīdzināts likumam.

Kā iespējams nonākt tādā situācijā, kurā nepastāv likumi un neviens nezina, kas ir pareizi, kā arī tiesas nestrādā pēc likumu kodeksa? Revolūcijas uzsācēji vai tās aizstāvji var teikt, ka likumdošanas sistēma jau bija sabrukusi un valstī vairs nebija taisnības. Tā viņi var teikt, taču daudz vairāk cilvēku ir pavisam pretējās domās, proti, ka pastāvēja dažas nepilnības un šad tad tika izdarīts pa kļūdai, bet tiem, kas sāka revolūciju, bija vajadzīgs kāds iemesls vai arī viņi bija neapmierināti ar kādu pret viņiem vērstu tiesas spriedumu. Tādēļ viņi labāk bija gatavi apgriezt kājām gaisā tiesu sistēmu un visu citu. Tādējādi sava pašu labuma dēļ, kā arī, lai apmierinātu savus tuvākos atbalstītājus, viņi bija drīzāk gatavi mainīt visu sistēmu, nevis samierināties ar tiesu vai, ja ar sistēmu kaut kas tiešām nebija kārtībā, veltīt pūliņus pakāpeniskai likumdošanas un tiesas procedūru pārveidei.

Arī šajā jautājumā fakti vēršas pret revolūciju atbalstīšanu. Par dažām revolūcijām tiek apgalvots, ka to mērķis bija taisnības, miera un vispārējas kārtības nodibināšana valstī. Dziļāka notikumu izpēte bieži parāda, ka tiesu sistēmai gan bija savi mīnusi pirms revolūcijas, taču pēc tās sistēma vēl vairāk pasliktinājās, un, ja tā, ko tad apspiestie ieguva no šādas revolūcijas?

Ir vēl kāds jautājums: kurš spēj godīgi un nekļūdīgi novērtēt, ka “tiesu sistēma vairs nedarbojas”? Kam ir tiesības novērtēt tik plašu un sarežģītu jomu? Tomēr tā ir tik bieži atkārtota frāze, ka, strīdā meklējot taisnību, tā gandrīz zaudējusi nozīmi. Tomēr tā ir pirmais arguments, kad dažādu plānu “kalēji” sanāk kopā apspriesties. Ar nedaudz naudas, kas iegūta pāris piemērotās vietās, pietiek, lai avīžzēni izplatītu uzsaukumus. Ja, turpretī, vismaz 75 procentos gadījumu revolūcijas tiešām nestu jaunu, labāku likumību un kārtību, argumenti būtu pamatotāki. Pašlaik daudzos gadījumos fakti liecina par pretējo: likums un kārtība revolūcijas laikā un pēc tās pagrimst, dažkārt neglābjami un uz ilgu laiku. Kā var teikt, ka revolūcijas nes labākus likumus un kārtību?