Otrais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām

Mācību par mūsu Pestītāja Jēzus Kristus smagajām mokām un sevišķi, kā Jēzus tika pratināts augsto priesteru tiesas priekšā, par ko ir mūsu otrais gavēņa sprediķis, mums ir uzrakstījuši svētie evaņģēlisti.

Kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja To un aizveda papriekš pie Annas, jo tas bija sievastēvs Kajafam, tā gada augstajam priesterim . Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums. [Jņ.18:12-14] Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji. [Mk.14:53] Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā. [Jņ.18:15-16] Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts [Jņ.18:18] Pēteris apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies. [Mt.26:58] Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: [Mk.14:66-67] “Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti. [Mt.26:69] Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu. [Lk.22:57] Es nesaprotu, ko tu runā.” [Mt.26:70]

Augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: “Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni. Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis.” Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” Jēzus viņam atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Tad Anna Viņu sasietu sūtīja pie augstā priestera Kajafas.) Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. [Jņ.18:19-25] Un, kad viņš bija izgājis vārtu priekšā, kāda cita, ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti.” [Mt.26:71] Citi viņam sacīja: “Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?” [Jņ.18:25] “Arī tu esi no viņiem.” [Lk.22:58] Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu. [Mt.26:72] Cilvēk, es neesmu. ” Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: “Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis.” [Lk.22:58-59] “Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava valoda jau nodod tevi.” [Mt.26:73] Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, vēl saka: “Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā?” [Jņ.18:26] Un viņš sāka lādēties un dievoties: “Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat.” Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi. [Mk.14:71-72] Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. [Lk.22:61] Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: “Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” [Mk.14:72] Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt. [Lk.22:62]

Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai To varētu nokaut, un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku , [Mt.26:59-60] un viņu liecības nebija vienādas. Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu, sacīdami: “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts.” Bet arī šī viņu liecība nebija vienāda. Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?” Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” [Mk.14:56-61] “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus tam saka: “Tu to teici. [Mt.26:63-64] Tas Es esmu. [Mk.14:62] Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajag? Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. [Mt.26:64-65] Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. [Mk.14:64] Un sulaiņi Viņam sita vaigā. [Mk.14:65] Tad tie Viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi Viņu pļaukāja un sacīja: “Pravieto mums, Kristu, kurš Tevi sita?” [Mt.26:67-68]

Un tūlīt rīta agrumā augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa taisīja spriedumu, [Mk.15:1] un pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt. [Mt.27:1]

Svētais ķēniņš Dāvids modina savu dvēseli ar vārdiem: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” [Ps.103:2] Šos vārdus lai saka arī katrs ticīgs cilvēks, apdomājot, cik grūti Jēzus Kristus mūs atpircis ar savām asinīm un nāvi. Mums mūžam nebūs aizmirst to labumu, ko mums darījis Jēzus.

Par lielo labdarību mēs atkal dzirdējām priekšā nolasītos vārdos un gribam mācīties no tiem: Kā Jēzus tika pratināts augsto priesteru tiesā.

Lai ļaudis dusmo, lai man virsū spiežas,
Lai trako vels, lai pati nāve griežas,
Es gribu apsmiet visu kaun` un vaidu,
Es tevi gaidu.

Tā es, cik spēdams, tevis gribu bīties,
No grēkiem sargāties, uz labu dzīties,
Ak, pieņem žēlīgs Dievs, ko es tev dotu,
Šo vājo godu.

Kad Jūdas dārzā Jēzu pievīla, mācekļi Jēzu atstāja, bet jūdu pulks Jēzu sagūstīja, saistīja un vēlā vakarā, kā noziedznieki ar savu agri medīto stirnu, steidzās uz Jeruzalemi. Ieveda Viņu pa avju vārtiem pie Annas – tā gada augstā priestera Kajafas sievastēva.
Pie vecā Annasa viņi Jēzu saistītu atveda vispirms, visticamāk, lai darītu vecajam prieku un atnestu vēsti, ka nu tiem ir rokās tas, kas arvien runājis pret viņu mācību un viņiem pretojies. Viņi naktī vadāja Jēzu no vienas vietas uz otru, lai darītu Viņam kaunu un apsmieklu, lai pavairotu Viņa mokas, bēdas un sāpes.

Annas, būdams vecs vīrs, vairāk vēlējās doties gulēt nevis pīties ar šo cilvēku, un aizsūtīja to pie sava znota, kas bija visu priesteru vadītājs. “Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums.” [Jņ.18:14]

Dievs bija pavēlējis, ka jābūt tikai vienam augstajam priesterim, [2.Moz.29:29] kam vienam bija jāpilda savs amats kamēr viņš dzīvoja, par zīmi īstenajam augstajam Priesterim, kas “ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu.” [Ebr.9:12]

Katrs viegli sapratīs, ka priesteriem Dieva kalpošanai tika nesti lieli un tauki gabali upuriem, kā arī augstie priesteri izturējās varmācīgi pret ļaudīm, kļūstot diženi, bagāti un turīgi. Tāpat šis amats nozīmēja augstu stāvokli sabiedrībā . Tādēļ daudzi ar laulībām, naudu un citā veidā šajā godā ievīlās un iepirkās. Dieva grāmatā mēs lasām, ka “augstais priesteris Anna un Kajafa, Jānis, Aleksandrs un visi, kas bija no augsto priesteru cilts,” [Ap.d.4:6] kas ieņēma šo amatu pārmaiņus.

Šāda kārtības sagrozīšana skaidri liecina, ka Jēzum bija jānāk pie savas Baznīcas un jāšķīsta Levija dēlus kā zeltu un sudrabu, [Mal.3:3] kā Jaunās Derības augstajam Priesterim pieklājas.

Par Kajafas padomu jūdiem raksta evaņģēlists Jānis. Kad priesteri, farizeji un rakstu mācītāji apspriedē gribēja nekavējoties Jēzu aizturēt, Kajafa viņus aprāja, sakot: “Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” [Jņ.11:49-50] Tomēr Jānis piebilda, ka “to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris.” [Jņ.11:51]

Nu Kajafa ar citiem kungiem rūpīgi uzklausa Jēzu, cerēdami, ka kāds vārds nejauši paspruks un Jēzus būs vieglāk apsūdzams.
Augstais priesteris, kā tiesas vadītājs, pirmais “vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību.” [Jņ.18:19] Redziet, kā toreiz dzīvoja. Visupirms, Jēzu apcietina un sasien, un pēc tam jautā, ko ļaunu Viņš darījis.

Jautājot par mācību un mācekļiem augstais priesteris grib Viņu apsūdzēt par dumpošanos. Viņš grib sacīt, tu vazājies pa visu Jūdeju un Galileju, esi sapulcinājis divpadsmit mācekļus, bez šiem vēl septiņdesmit, kas ir kopā ar tevi. Tie tevi klausa un ir tavi kalpi. Ko tu domā ar viņiem darīt?

Vai tikai tu neesi noraudzījis laiku, kad pārņem un uzvarēt šo zemi?

Savu mācību tu pats labi zini. Amatu tu neesi saņēmis nedz no manis, nedz cita priestera. Neviens no mums tev to nav piešķīris. Tu noniecini mūsu mācību, mūsu ticību. Tu nicini to, ko mūsu vecajie, mūsu tēvu tēvi ir mācījuši. Atbildi, nu, kas tev to ir pavēlējis un atļāvis darīt?

Uz Kajafas jautājumu par mācekļiem Jēzus negrib atbildēt, jo tie bija visiem pazīstami kā zvejnieki, muitnieki un vientiesīgi ļaudis, kas nekādu dumpi sacelt nevarētu. Turklāt, Jēzus negribēja viņiem celt sliktu slavu. Viņi visi bija aizbēguši. Ko tu nevari slavēt, to arī nenopel, apklāj viņa kaunu kā zinādams ar mīlestības svārkiem.

Bet par mācību Jēzus godīgi pastāv. Viņš negrib tikt mācības dēļ lamāts, tādēļ saka: “Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni.” [Jņ.18:20] Proti, ja tu kā augstais priesteris būtu labprāt apmeklējis sinagogas un Templi, un pats būtu klausījies un ņēmis vērā, ko es mācīju par Mozus un praviešu grāmatām, tad tev tagad nebūtu neko jājautā, jo tu visu pilnībā zinātu. Lai to apliecina mani klausītāji. Man neklājas par sevi runāt. Es zinu, ko ķēniņš Salamans tev un visiem cilvēkiem ir mācījis: “Lai tevi daudzina kāds cits – un ne tava paša mute, kāds svešais – un ne tavas paša lūpas.” [Sal.pam.27:2] Turklāt, es zinu, ka mani vārdi tev neko daudz nenozīmē. “Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis.” [Jņ.18:21]

Gan jau tu atceries, ko tev stāstīja kalpi, kurus tu jau agrāk biji sūtījis mani gūstīt. Vai esi tos aizmirsis? Lai viņi nāk atkal šurp un pastāsta, ko viņi dzirdēja.

Šī godīgā un patiesā Jēzus atbilde, iegrieza augstajam priesterim sirdī kā ar nazi un nepatika. To saprata viens kalps, pieskrēja pie Jēzus un ar visu spēku sita Jēzum pliķi Viņa svētajā vaigā, ka Viņš gandrīz nokrita no kājām, un jutās pareizi rīkojies, jo sacīja: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” [Jņ.18:22] Šeit nav nedz laiks nedz vieta tā runāt, kā tu esi pieradis Templī vai citur būdams brīvs. Vai tu nesaproti, kā priekšā tu stāvi? Augstā priestera priekšā. Kam mēle uzvar, tam klājas runāt.

Jēzus to cieš un atbild sitējam: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” [Jņ.18:23] Kur tas ir dzirdēts, ka saistītu cilvēku sit tiesas priekšā tur, kur jānotur tiesu? Bet neviens no tiesas kungiem neapsauca blēdi, kas uzdrīkstējās bez pavēles sist saistīto Jēzu. Tā piepildījās pravieša Miha iepriekš pasludinātais: “Viņi sitīs pa vaigu Israēla tiesnesi.” [Mih.4:14]

Kamēr kalps to darīja, augstie kungi, vecajie un runas vīri sapulcējās un vienojās, ka Jēzu vajag nogalināt. Bet zinādami, ka nevienu nevar notiesāt, pirms viņš tiek apsūdzēts, un apsūdzība pierādīta. Viņi sāka meklēt liecības. Evaņģēlisti raksta, ka “daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.” [Mk.14:56]

Klausies, mans draugs. Vispirms tie lika Jēzu sagūstīt kā zagli un slepkavu, lika saistīt un vest tiesas priekšā, tad ar viltu un meliem sameklē vainu, lai varētu Viņu nonāvēt. Tie saaicināja meļus un viltus lieciniekus, kas Jēzu apmeloja lieliem karstiem meliem, bet tie runāja savu pašu kaunu. Vispēdīgi atradās divi godīgi putni, kas sacīja: “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts.” [Mk.14:58] Šie melkuļi gan ir dzirdējuši Jēzus mācību, bet kā tas bieži ļaudīm gadās, tie vienu vārdu dzird, otru neņem vērā, bet trešo un ceturto melodami paši pievieno.

Par liecinieku apgalvoto mēs varam izlasīt svētā Jāņa evaņģēlijā. Jēzus Lieldienu laikā devās uz Jeruzalemi. Redzēdams, ka svētais Templis bija padarīts par lopu tirgu un naudas mainītavu, Viņš ar virvju pātagām no svētās vietas izdzina pircējus un pārdevējus. Tad jūdi jautāja ar kādu zīmi Jēzus var attaisnot šādu vardarbību. Tad Jēzus atbildēja: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” [Jņ.2:19] Šos vārdus Jēzus attiecināja nevis uz akmens celtni, bet uz savas miesas Templi. Ja jūdu to nogāztu, Viņš solīja to trīs dienās atkal uzcelt.

Redziet, Jēzus saka rādīdams uz savu miesu: Noplēsiet jūs, jūdi, šo Templi. Bet liecinieki šos vārdus vārdus tā, it kā Jēzus būt sacījis: Es varu un gribu nopostīt Dieva Templi, kas ar rokām ir celts. Jēzus sacīja: Es to trijās dienās atkal uzcelšu. Bet liecinieki pārgrozīja Viņa vārdus tā, it kā Viņš būtu sacījis, ka grib trijās dienās uzcelt citu, kas nav ar rokām taisīts. Tādēļ šīs liecības nebija vienādas. Viens runāja tā, otrs citādi.

Jēzus šos melus gan dzird, bet cieš klusu. Viņš zina, ka Viņa sirds ir šķīsta , bet meli paši skrien un kaujas. “Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti.” [Ps.38:14]

Kad Jēzu bija uzklausījuši par Viņa mācekļiem un mācību, bet augstais priesteris un rakstu mācītāji neatrada neko tādu par ko Viņš būtu pelnījis nāvi, tad augstais priesteris izdomāja ko citu. Viņš jautāja Jēzum, ko Viņš pats par sevi saka: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” [Mk.14:61] Gribēdams sadzirdēt kaut ko tādu, par ko varētu notiesāt uz nāvi, Kajafa izliekas svēts un dievbijīgs sakot: “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” [Mt.26:63] Kajafa domāja, ja Viņš sacīs – Jā – ka Viņš ir Dieva Dēls, tad Viņam būs jāmirst, jo ir tikai viens Dievs. Bet, ja Viņš to noliegs, tad Viņam būs jāmirst, jo bija uzdevies par Dieva Dēlu. Ja Viņš cietīs klusu, tad Viņam būs jāmirst, jo Viņš apsmēja Dievu un augsto priesteri.

Ko dara Jēzus? Viņš viegli varēja augstajam priesterim atbildēt ar pērkonu no debesīm, iesperdams tieši tajā pilsētā, un tieši tajā telpā, lai visi redzētu, ka tas, ko viņš tik svēti uzrunājis ir Kristus, Dieva Visuvaldītāja Dēls. Viņš viegli varēja atsaukt visus senos tēvus un praviešus. Jā. Visu Debess saimi, kas skaļā balsī varētu apliecināt, kāds Kungs ir Kristus.

Bet Viņš saprot, ka tagad nav laiks lielībai, bet ciešanām. Tādēļ Viņš atbild: “Tu to teici.” [Mt.26:64] Ielūkojies savā sirdī, Kajafa, un pajautā, vai Manī nav piepildīts viss, ko senie tēvi un pravieši mācīja? Visa mana mācība un mani brīnumi liecina par to, kas Es esmu. Parunā ar savu biedru Nikodēmu, kas reiz bija atnācis pie manis naktī. Viņš savā un savu biedru vārdā sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” [Jņ.3:2] Un kad tu atzīsti to zinājis, tad es droši apliecinu, Es esmu tas, kuru tu vaicā – Kristus, Augstiteicamā Dieva Dēls. Un lai gan Es jūsu priekšā tagad stāvu kā nabags, patiesi es jums saku: “No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu” [Mt.26:64], kas stāv jūsu priekšā, un ko jūs uzskatiet tikai par parastu cilvēku, “sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas” [Mt.26:64] un nākam tiesāt dzīvos un mirušos, tevi un visus, kas ap tevi.

Man liekas, mūsu Kunga Jēzus vārdi aizķēra augstā priestera un viņa biedru sirdis. Bet negribēdams atstāt savu amatu un labklājību un krist kaunā, Kajafa ārdās kā trakais, dusmās saplēš savu augstā priestera apģērbu, nepadomādams, cik stingri Dievs to bija aizliedzis. [3.Moz.10:6; 21:10] Bet šis saplēsa savas drēbes tā, it kā viņa sirds plīstu no dusmām. Viņš nosauc Jēzu par Dieva zaimotāju, un saka: “Kam mums vēl liecinieku vajag?” [Mt.26:65]

Bet, lai neteiktu, ka viņš viens Jēzum atņēmis dzīvību, viņš prasa citiem tiesnešiem: “Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt.” [Mt.26:65] “Kā jums šķiet?” [Mk.14:64] Sakiet, ko Viņš ir pelnījis? Sen jau nolēmuši Jēzu nonāvēt, tie nekavējoties atbild: “Viņš ir nāvi pelnījis.” [Mt.26:66]

Tā kā jau bija nakts vidus, pēc šī sprieduma, Kajafa un citi tiesneši dodas gulēt, bet Jēzu līdz rītam apsargāja karavīri un kalpi.

Ak, Dievs, cik nežēlīgi viņi izturējās pret mūsu Pestītāju visu nakti? Kādu apsmieklu viņi tam darīja? Viņi Jēzu uzskata par apsmieklu.

Tie Viņu mēdīja, spļāva (Viņa svētajā) vaigā un sita ar dūrēm; bet citi Viņu pļaukāja [Mt.26:67] Daži pārmet Viņam brīnumu darbus, gribēdami sacīt: Tu citkārt uzdevies par pravieti, kas zina apslēptas lietas. Tie “apsedza Viņa vaigu, un Viņu sita dūrēm, un Viņam sacīja:” [Mk.14:65] “Pravieto mums, Kristu, kurš Tevi sita?” [Mt.26:68] Gan jau Tu zini, kas tev dod katru belzienu? Evaņģēlisti, nespēdami sīki atstāstīt Jēzus apsmieklu, saka īsi: “Arī daudz citu lamu tie Viņam sacīja zaimodami.” [Lk.22:65]

Agri no rīta cēlās un atkal sapulcējās visi augstie priesteri, rakstu mācītāji, ļaužu vecajie un sinedrija locekļi uz apspriedi, kā nonāvēt Jēzu. Viņi sauc Jēzu atkal tiesas priekšā un atkārtoti jautā: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to.” [Lk.22:67] Jēzus atbild, norādīdams cik nepareizi viņi tiesā: “Ja Es jums saku, jūs neticat. Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat [Lk.22:67-68] un Mani nelaidīsiet vaļā.” Bet Es piebildīšu. Tagad Es stāvu jūsu tiesas priekšā, kur jūs man piespriežat nāvi. Bet jums arī jāzina: “Jūs redzēsiet” [Mt.26:64] mani, kuru jūs uzskatāt par vienkāršu cilvēka dēlu “sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas.” [Mt.26:64]

Visi kungi gribēdami īsti noskaidrot, vai Viņš uzdodas par Dievu, vienā balsī jautā: “Tātad Tu esi Dieva Dēls?“ Un Viņš tiem sacīja: “Jūs sakāt, ka Es tas esmu.” [Lk.22:70] Par to visi pasludina galīgo spriedumu: Viņam jāmirst. “Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.” [Lk.22:71]

Tas ar Jēzu nenotika nejauši, bet kā Dievs caur praviešiem sen bija iepriekš pasludinājis. Ar ķēniņa Dāvida muti žēlojas pasaules Pestītājs: “Mani ienaidnieki jau ved sarunas, un tie, kas man novēl nāvi, jau apspriežas kopā, sacīdami: “Dievs viņu ir atstājis. Vajājiet un sagrābiet viņu, jo viņam nav glābēja!” [Ps.71:10-11] “Es dzirdu, kā daudzi mani nievā: “Izbailes visapkārt!” Kad tie kopā sarunājas pret mani, viņi tīko ņemt man manu dzīvību.” [Ps.31:14]

Par pazemojumiem, ko Jēzum naktī nodarīja kalpi un karavīri, jau sen bija uzrakstījis pravietis Jesaja: “Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” [Jes.50:6]

Daudz lielisku mācību mēs šeit varētu vēl apskatīt, bet mums tagad jāpievēršas un vēl labāk jāapcer Jēzus Kristus ciešanas.

Redziet, mīļie draugi, cik daudz ciešanu priesteri un viņu kalpi sagādājuši.

Kas tiek sasiets vest priesteru priekšā? No kurienes Viņš ir? Kā Viņš ir noziedzies? Īsumā, tas ir nenoziedzīgais Jēzus, par kuru jau esam dzirdējuši, ka Viņš ir Dievs un Cilvēks vienā Personā. Viņš ir nenoziedzīgais, neaptraipītais un šķīstais Dieva Jēriņš, kas bez jebkādas vainas, tika sagūstīts un saistīts dārzā pie Eļļas kalna. Pēc tam mēs dzirdam, ka šis saistītais Jēzus, priesteru tiesas priekšā, bez bailēm un drošsirdīgi saka: Es esmu Kristus, Augstiteicamā Dēls, kas savā cilvēcībā sēdīsies pie Dieva spēka labās rokas, valdīs pār visām radībām Debesīs un virs zemes, kās nāks uz tumšiem mākoņiem daudz tūkstošu eņģeļu pavadībā, uzmodinās mirušos, sodīs un tiesās visus cilvēkus, “lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” [2.Kor.5:10] “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē.” [Fil.2:9-10] “Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas.” [Dan.7:14]

Tieši Viņu tagad sauc par Dieva zaimotāju, sist, nolemj nonāvēt, apmēda un nolamā. Vai tas nav brīnums?

Ja mēs pārdomājam, kā Kristus cieta šīs tiesas priekšā, tad saprotam, ka mūsu Kungs un Pestītājs ir patiesi gaužām smagas mokas cietis pie savas svētās miesas un dārgās dvēseles.

Rūgti Viņam būs sāpējis dvēselē, kad Viņu tajā naktī blēži un velna bērni kā apsmieklu vadāja no vienas ielas uz otru, no viena pie otra.
Domājiet, mani draugi, ka Jēzum nesāpēja sirds, klausoties, kā viltīgi un blēdīgi sagrozīja Viņa vārdus, kā karavīri apsmēja Viņa pravieša amatu, un kā Viņš tika apsaukāts.

Kā ass nazis Viņam grieza sirdī, dzirdot, kā Kajafa skaļā balsī nolamāja par Dieva zaimotāju to, kas bija patiess Dieva Dēls, kura mutē nekad netika atrasts nedz viltus, nedz citas blēņas, un kā visi tiesneši kliedza, ka Viņš ir pelnījis nāvessodu.

Kā jūtas godīgs cilvēks, (kas, diemžēl, ir grēcinieks) , kad kāds blēdis aizskar viņa slavu un godīgo vārdu? Kā tas viņam kremt? Un ne velti. “Laba slava der vairāk nekā liela bagātība.” [Sal.pam.22:1] Kā tad, lai nebūtu smagi mūsu Pestītājam klausīties Kajafa un viņa biedru smagos vārdus un lamāšanos?

Arī pie savas svētās miesas Viņš pamatīgi cieta. Sagūstot karavīri tik nežēlīgi sasēja un sažņaudza Viņa rokas, ka asinis būtu izspiedušās pa nagu galiem. Augstā priestera kalps nebūs sitis ar pliku roku, bet gan svieda vaigā ar dzelzi apbruņotu roku tā, ka asinis izšļācās no mutes un deguna.

Kas notika ar Viņu cauru nakti, kad nebēdņi Viņu sita ar dūrēm, līdz Viņa acis kļuva zilas zilas un seja bija viscaur pūtīs? Visa Viņa seja bija apspļaudīta ar siekalām un puņķiem tā, it kā kārtu kārtām būtu sūdos un dubļos izvārtījies. Tās, mani draugi, bija smagas ciešanas. Kad mēs iedomājamies kam tas ir noticis, un kas to ir cietis, mums jābrīnās, kā tajā brīdī nesagruva Debesis un zeme.

Jēzus nebija pelnījis tādas ciešanas, jo liecinieki nevarēja uzrādīt Viņam pat tik daudz grēku, cik melns aiz naga. Jā. Liecinieki kopā ar to uzpircējiem palika kaunā.

Bet mēs, mēs cilvēki, mēs esam tie, kas ar saviem grēkiem Jēzum šīs grūtības esam izraisījuši. Dievs savā lielajā žēlastībā mūsu pirmo tēvu Ādamu bija radījis pilnīgu. Bija devis tam miesu un dvēseli veidotu pēc savas līdzības, pilnīgas taisnības un svētuma tādēļ, lai pirmais cilvēks un visi viņa bērnu bērni mūžīgi un bezgalīgi atzītu Dievu un teiktu un slavētu Viņa žēlastību. Kā raksta svētais apustulis Pāvils: “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” [Ef.2:10]

Mūsu pirmie vecāki, Ādams un Ieva, šo Dieva padomu neņēma vēra. Neilgi pēc savas radīšanas viņi savā sirdī pilnīgi novērsās no Dieva, zaimoja Dievu ar savu mēli un runāja pret Dieva vārdu to, ko bija melojis melis velns, īstenais Dieva zaimotājs.

Šie grēki atnesa visas nelaimes un visu cilvēku sirdis tika samaitātas, un “viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” [1.Moz.6:5]
Katrs ar mēli Dieva vārdu velti un nepareizi piemin lādējoties un zvērot. Ko Dievs mums un mūsu dvēselēm par labu ir nolicis, tas kļūst nepareizi lietots.

Kad, diemžēl, vācietis lād, tad latvietis domā, ka arī viņam pienākas sacīt: Kats Allement! Kats Akkarment! Kas to neprot, tad vācieti nav redzējis. Vai tu, kas tā lādējas, zini ko šie lielie vārdi nozīmē? Redzi, ko tu, valodu sagrozīdams saki – kats akkarment – vai kā citādi, tas nozīmē, ka tu lādi Dieva svētos sakramentus, jā – paša Jēzus miesu un asinis. Vai kristītam cilvēkam tā pieklājas?

Lai Dieva taisnību atlīdzinātu, lai tā visus cilvēkus nenogrūstu elles dibenā, jāstāv šeit Augstiteicamā Dieva Dēlam mūsu vietā, jāļauj saukt sevi par Dieva zaimotāju, lai tā atņemtu mums, cilvēkiem, nopelnīto sodu.

Kāpēc Jēzus tika sagūstīts un saistīts tumšā naktī un kā apsmiekls vadāts šurpu un turpu, nomodā pavadījis visu nakti, sists vaigā un pamatīgi apgānīts ar spļaudām? To visu Viņam bija jācieš mūsu grēku dēļ. Mēs esam tie, kas “tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību.” [Jes.5:20] Mēs cienām tumsu un “ienīstam gaismu,” [Jņ.3:20] jo mūsu darbi ir ļauni. Mūsu vidū ir daudz tādu, “kas jau rīta agrumā kāro pēc reibinošiem dzērieniem un sēd līdz vēlam vakaram, lai apreibinātos ar vīnu (alu, medu, degvīnu )! Tur ir cītaras un arfas, bungas un flautas un vīns (vai kāds cits stiprs dzēriens) viņu dzīrēs, bet Tā Kunga ceļus viņi neierauga.” [Jes.5:11-12]

Šo mūsu grēku dēļ mūsu Pestītājam jāstāv nomodā, bez miega, mocītam, apsmietam un kā apogam negaušu apsmietam.

Arī mēs paši savu tuvāko dažkārt nepatiesi pļaukājam, “lai rupji varētu laist darbā dūres.” [Jes.58:4] Par to mūsu Pestītājam jāsaņem savā svētajā vaigā daudz sitienu, lai mūsu darbus atlīdzinātu. Mēs esam tie, “lepnas, staigā ar paceltu galvu un raida visapkārt nekautrīgus skatus un tipina sīkiem solīšiem.” [Jes.3:16] Par to nenoziedzīgajam Pestītājam tik dārgi šeit jāmaksā, ka Viņa svētais, skaidrais un jaukais vaigs tiek apmētāts un apgānīts ar sūdiem un puvekļiem.

Mēs esam tie, kas tuvāko reizēm nepatiesi un ar viltu apsūdzam, un ar šiem grēkiem Jēzum izraisām nežēlīgas mokas.

Īsi sakot, kur mēs redzam Jēzu ciešam, tur saprotam, ka mēs, cilvēki, viņu esam ieveduši tādās lielās mokās un nelaimēs. Nevelti dārgais Pestītājs par mums, cilvēkiem, žēlojas: “Tu Mani gan sakaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” [Jes.43:24-25]

Šo mācību labi iegaumēdami, mēs ar Dieva spēku varam viegli saprast, kāds labums ir mums no šīm Jēzus Kristus ciešanām.

Ar virvēm, kurām Jēzus tika nežēlīgi saistīts, Jēzus ir atraisījis mūs grēku saites, kurās ļaunais gars mūs turēja saistītus pēc sava prāta. Kad Dieva tiesas priekšā vestus, mūs apsūdz mūsu grēki, mūsu pašu sirds un Dieva Vārds, tad stiprā ticībā mēs varam tverties pie šīm Pestītāja virvēm. Jēzus virves ir sarāvušas mūsu grēku virves. Tās kā diega pavedieni sagruzd ugunī. Mēs bijām sapinušies velna un mūžīgās nāves virvēs saucot un vaidot:

No vella biju saistīts,
Iekš nāves bedres grimis,
No maniem grēkiem nomocīts.
Iekš kuriem biju dzimis.
Es kritu dziļki parādā,
Un gāju allaž ļaunumā,
No grēkiem visai pārņemts.

Par šīm virvēm brālis brāli atpestīt nevarēja, bet Jēzus Kristus ir atsvabinājis un atpestījis mūs, nabaga cietumniekus. Nu mēs varam priecīgi dziedāt:

Kā putns no spostiem pestījās,
Tā pat mēs pasprukuši,
Valgs trūcis ir, kas var mūs grābt?
Tas Dieva Vārdiņš spēj mūs glābt,
Kas valda zem` un debes.

“Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” [Jņ.8:36]

Ja jums uzbrūk velns un sapin savās virvēs, “jo taisnais krīt septiņas reizes,” [Sal.pam.24:16] tad Dievs ir tik žēlīgs, ka caur saviem kalpiem, mācītājiem, liek atraisīt jūsu grēku saites, kā lika pravietim Nātanam darīt ķēniņam Dāvidam, sakot: “Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod.” [2.Sam.12:13]

Ak, cilvēka bērns, pateicies savam Pestītājam no visas sirds Viņa saišu un virvju dēļ, un saki: Ak, Jēzu, “Tu saraustīji manas važas. Tev es upurēšu pateicības upurus.” [Ps.116:16-17]

Kas Jēzus saites negodinās un nedzīvos tas atceroties kā klājas dievabijātāja, to sasietām rokām un kājām iemetīs galējā tumsībā, un kā velna cietumnieku mūžīgi iekals ķēdēs.

Atkal mūsu dēļ Jēzus tiesas priekšā ļauj sev nepelnīti sist sejā un krist kaunā. Ar saviem grēkiem mēs bijām pelnījuši, ka visi velni ar saviem ugunīgiem nagiem mūs mūžīgi kniegt un knaibīt, bet Jēzus, mūsu Pestītājs, mūsu vietā cieš tādu kaunu un glābj mūs no velna dūres sitieniem. Par šīm ciešanām un labdarību mums Viņam no visas sirds jāpateicas, un arvien pateicībā, cik vien mēs spējam, dzīvojam pēc Viņa prāta un sargāmies, ka nenopelnam spēcīgus sitienus. Dieva Dēls pats saka: “Kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.” [Lk.12:47]

Jēzus ļauj sevi apmelot un cieš klusu arī mūsu dēļ. Mūsu vecāki Ēdenes dārzā pārāk daudz bija tērzējuši ar velnu. Cik reizes mēs apgrēkojamies ar saviem vārdiem? Tagad mūsu Pestītājs šeit maksā par mūsu pļurkstēšānu.

Viņš pacieš šos melus, lai atpestītu mūs no elles melkuļa rīkles. Mums Dieva tiesas priekšā bija jāpaliek mēmiem, kā viesim bez kāzu drēbēm. [Mt.22:12] Veltīgi būtu mūsu saucieni gan kopā ar negudrajām jaunavām: “”Kungs, kungs, atdari mums” savas žēlastības durvis,” [Mt.25:11] gan no pašas elles kopā ar bagāto vīru: “Sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli.” [Lk.16:24] Bet nu Jēzus cieš klusu, lai mēs līgsmi Debesu valstībā varētu sarunāties ar Viņu un svētajiem eņģeļiem.

Mūsu dēļ Viņš ļauj sevi pazudināt, kaut gan nāvi nav pelnījis. Mums bija mūžīgi jāmirst nenomirstot. Mēs esam kalps, kas ir parādā desmit tūkstošu podu. [Mt.18:24] Mūs bija jāiemet elles cietumā. Bet nu Jēzus ir nopelnījis mums to, ka ar priecīgu sirdi varam sacīt: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” [Rom.8:33-34] Kas tic uz Jēzu, “tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” [Jņ.5:24] “Teiciet To Kungu (visi kristītie ļaudis), jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” [Ps.118:1]

Mūsu dēļ Jēzus veselu nakti pacieš un ļauj kalpiem un karavīriem sevi apmēdīt, sist, apspļaudīt un spārdīt. Mēs esam Viņam darījuši kaunu un sitienus. Mums vajadzētu aizsegt savu vaigu, lai nekad neredzētu Jēzus godību. Bet nu mēs līdz ar ķēniņu Dāvidu varam priecāties un sacīt: “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.” [Ps.17:15] Viņš mums tagad ir nopelnījis mūžīgo Debess goda krēslu. “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu.” [Jes.53:5]

Bet sargieties, mīļie draugi, lai no jauna neapsmietu Jēzu. Kāds bezdievīgs grēcinieks varbūt iedomājas ar saviem slepenajiem grēkiem aizsiet Jēzum acis, un tumšā kaktā darot savus grēkus, savā sirdī domā kā raksta Sīraks: “Cilvēks, kas grēko pret laulības gultu, sevī spriežot: “Kas mani redz Visapkārt tumsa. Sienas mani sedz. Neredz neviens. Ko bīties man? Tāds baidās no ļaužu acīm, bet neapzinās, ka Kunga acis, desmit tūkstoškārt par sauli gaišākas, vēro visas ļaužu gaitas, apslēptajā lūkojas. Atmaksu cilvēks saņems pilsētas platajās ielās, tiks notverts tur, kur tam pat prātā neienāks. Tas pats ir ar sievu, kas pamet vīru un sagādā mantinieku no cita.” [Sīr.23:18-19, 21-22]

Tāpēc sargieties un nekaitiniet Dievu ar saviem grēkiem. Ja arī cilvēki nezina, ko jūs slepeni grēkojat, tomēr Dievs to redz, Dievs to zina, Dievs to meklēs un sodīs, neviens Dievam neizbēgs.

Ak, Jēzus, liec man sirdī likt,
Tavas dārgās mokas,
No tām dziedāt neapnikt,
Tavas vātis rokās,
Kājās, sānos dziedē man
Manu vāju sirdi,
Atņem manu noskumšan`,
Mīļais Jēzus, dzirdi! Āmen. Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus