Par manis paša būšanu labam vai laba darīšanu

Tie, kas vēlas pievērsties kristīgai ētikai, saskaras ar neatbilstošu prasību.

Viņiem jau pašā iesākumā nākas padoties dēļ diviem tematam neatbilsotšiem jautājumiem: “Kā es varu būt labs?” un “Kā es varu darīt kaut ko labu?”

Bet tā vietā viņiem būtu jājautā kaut kas pilnīgi cits, pavisam savādāks jautājums: “Kāda ir Dieva griba?”

Šī prasība ir pilnībā atbilstoša, jo tā pieprasa spriedumu par augstāko realitāti, proti, ticības lēmumu.

Kad ētiskā problemātika nodarbojas ar jautājumiem par manis paša būšanu labam vai laba darīšanu, tad lēmumā tā jau iekļauj spriedumu par mani un pasauli kā augstāko realitāti. Tad visām ētiskajām refleksijām ir viens mērķis – lai es būtu labs un pasaule kļūtu laba manas rīcības rezultātā.

Bet, ja notiek tā, ka šīs realitātes – es un pasaule – tiek ierautas pilnīgi citā augstākā realitātē, proti, Dieva – Radītāja, Samierinātāja un Atpestītāja – realitātē, tad ētiskā problēma jāskata pilnīgi citā aspektā.

Tad vissvarīgākais vairs nav, lai es kļūtu labs vai arī, lai ar maniem centieniem tiktu uzlaboti apstākļi pasaulē, bet gan, lai dievišķā realitāte sevi visur atklātu kā augstāko realitāti.