Dieva mīlestība uz cilvēkiem

Vispirms apdomā visu, ko zini par Dievu — tu esi atdzimis ar Evaņģēlija gaismu un jau no zīdaiņa vecuma esi mācīts Dieva vārdos. Apdomā arī, ka savā dzīvē esi piedzīvojis Dievu, — tas kalpos tev kā sagatavošanās uzklausīt Bauslību un tas atbilst arī tiem vārdiem, ko Tas Kungs reiz sacīja Savai Israela tautai: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama.”

Vai Dievs tev nav atklājis Savus darbus un mīlestību? Tas lai visspēcīgāk mudina tevi bīties, mīlēt To Kungu un uz Viņu paļauties. Tas lai nostāda tevi vislielākās atbildības priekšā, lai Viņu neaizmirsti, nedzīvo bezdievīgi, Viņu bīsties un uz Viņu paļaujies. Mēs labi atceramies, kā sprieda Kristus, nosodīdams pilsētas un ciemus, kur bija veicis visvairāk brīnumdarbu, un tomēr šie ļaudis nebija atgriezušies. Ar “bēdu” saucienu Viņš reizi no reizes atgādināja to žēlastību, ko šīs vietas bija baudījušas. Tur mēs ar savām acīm redzam, ka Dievs pēc Saviem vārdiem tiesā: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk.12:48).

Cik gan daudz tev, kristieti, ir piešķirta Dieva labestība, Viņa dāvanas un zināšanas! Tu zini, ka iesākumā lielais un labais Dievs mūs, cilvēkus, radīja par Saviem bērniem un mantiniekiem un uzticēja mums atbildību pār visu virs zemes (1.Moz.1:28, 29), tā ka nebija neviena stiebriņa, kociņa, akmentiņa, neviena dzīvnieka vai putniņa, kas nebūtu radīts Dieva bērnam un mantiniekam, cilvēkam, par labu.

Padomā, cik spēcīgi tas mums pasludina pirmo bausli: šāds Tēvs man jāmīl pāri visām lietām, jākalpo, jāklausa un jāpaļaujas vienīgi uz Viņu. Katrs stiebriņš un katrs kociņš ir likts, lai apliecinātu: “Redzi, Dieva mīlestība uz cilvēkiem! Arī tu esi no šīs cilts!”

Ja vien mūsu gara acis atvērtos, mēs ikvienā dzīvniekā un putnā ieraudzītu Dieva goda sludinātāju, kas apliecina: “Redzi, cik cilvēks Viņam mīļš,- visas būtnes ir radītas jums!” Ja vien mēs ieraudzītu, ka Viņš mums ne tikai piešķīra visu, kas fiziskai eksistencei vajadzīgs, kā graudus, augus, zvērus, zivis u. c., bet arī dod tik daudz mūsu dzīvespriekam – ziedu skaistumu un smaržu, putnu dziesmas un tamlīdzīgas lietas, lai no katra zieda un putna mēs dzirdētu jauku uzrunu: “Redziet, cik mīlīgs jums Tēvs, kas ne tikai pabaro un apģērbj Savus bērnus, bet arī tos pacilā un iepriecina! Vai jums nav jāgodā tik mīlestības pilns Tēvs?”

Taču diemžēl mēs to neredzam un Viņu nemīlam. Kas gan tev ir piešķīris tavu cilvēka dzīvi, tavu miesu un dvēseli, tavas acis, ausis, prātu un visas maņas? Kas no visa tā tev pietrūkst? Vai tev nevajadzētu Viņu bīties uti mīlēt, kas tev ir dāvājis visas labas lietas un jebkuru brīdi var to visu atņemt? Ak, cik gan ļoti par tādām dāvanām tev Dievs jāmīl un jābīstas, Viņam jāklausa un uz Viņu vienīgo jāpaļaujas!