Svētā Vakarēdiena nozīme baznīcas dzīvē

Pirmbaznīca un kopā ar to arī patiesā baznīca visos laikos zināja, ka Jēzus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ne tikai bija sarīkojis saviem mācekļiem iespaidīgu atvadu mielastu un pavēlējis to atkārtot, Viņu pieminot.

Viņa zināja arī to, ka tas atgādina par mielastu, kuru Viņš kādu dienu kopā ar visiem pestītajiem svinēs Dieva valstībā. Tikpat droši kā tas, ka Svētajam Vakarēdienam pieder arī šīs abas lietas (pagātnes pieminēšana un nākotnes gaidas), ir ari tas, ka tās abas vēl nebūt nesniedz izsmeļošu sakramenta būtības aprakstu.

Nē, Svētā Vakarēdiena būtība, kā to izprata Jaunā Derība, slēpās nevis pieminēšanā un cerībā. Svētā Vakarēdiena Kungs ir ne tikai tas, ar kuru kopā reiz ēda un dzēra Viņa mācekli, ne tikai tas, pie kura galda arī mēs reiz sēdēsim. Viņš ir klātesošs ari tagad. Līdz ar Svētā Vakarēdiena iedibināšanu Viņš ir devis savai baznīcai kaut ko tādu, kam ir jāsavieno, jāpārmet tilts pāri gadsimtiem un gadu tūkstošiem, kuri šķir Viņa šīs zemes gaitas no gaidāmās nākšanas godībā.

Ikviens uzmanīgs Bībeles lasītājs zina, cik dziļu vilšanos piedzīvoja pirmo paaudžu kristieši, kas velti gaidīja uz Viņa atgriešanos: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma” (2.Pēt.3:4).

Cilvēki sāka to taujāt, un mums būtu skaidri jāapzinās, cik nopietns šis jautājums ir baznīcai, kurai ir nācies to uzklausīt jau gandrīz 2000 gadu. Kur vēl pasaulē ir kāda cerība, kas paliktu nemainīga, neskatoties uz to, ka gadsimts pēc gadsimta paiet bez redzama tās piepildījuma? Pēc 19 gadsimtiem baznīca lūdz to pašu lūgšanu, kura jau Saula laikā bija daļa no Komūnijas liturģijas un ar ko noslēdzas Jaunā Derība: “Maran atha! Nāc, Kungs Jēzu!” Kā gan tā nav pagurusi, kā ir spējusi to darīt “bez mitas”?

Tā to ir spējusi vienīgi tādēļ, ka tas piepīldās katrā Svētajā Vakarēdienā; tādēļ, ka katrā Svētā Vakarēdiena svinēšanas reizē, kas notiek saskaņā ar Kristus iestādījumu, Viņš ir patiesi klātesošs. Tieši tādēļ Benedictus tiek dziedāts: “Lai slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā.” Tieši tādēļ jau pirmā gadsimta Komūnijas liturģijā kristieši dziedāja Sanctus: “Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs,” ko Jesajas 6 debesu dievkalpojumā dzied serafi. Vēstulē, ko aptuveni 96. gada Romas draudze raksta Korintas draudzei, mēs lasām:

“Iedomājieties, kā viss eņģeļu pulks stāv Viņam blakus un kalpo Viņa gribai. Jo Raksti saka: “Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības.” Un arī mēs, vienprātībā pulcējušies pielūgšanai, vēlamies vienbalsīgi saukt..” (1.Klementa 34:5-6)

Šeit mēs sastopamies ar to pašu domu, kas izskan jau Jāņa atklāsmes grāmatā (4:10 un turpmāk; 5:8-14) , ka katrā dievkalpojumā, bet tajā laikā tas nozīmēja — katrā dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu, baznīcas dievkalpojuma vieta plaši atveras un debesis savienojas ar zemi, gluži kā tas ir sacīts mūsu ticības tēvu lūgšanā:

“Tavs mielasts lai ir manas debesis virs zemes, līdz es ieeju debesīs.”

Gluži kā Svētais Vakarēdiens savieno ārkārtīgi lielo laika attālumu, kas šķir šīs pasaules laiku un Dieva valstību, tāpat šis sakraments savieno, pārmet tiltu arī pār plaisu, kura šķir debesis no zemes.

Tādēļ tā ir pārtika ceļiniekiem, kuriem šeit nav paliekošas pilsētas, bet kuri meklē nākamo pilsētu. Kā Israēls atrada mannu tuksnesī un ūdeni klintī, tā arī Dieva Jaunās Derības tauta savos svētceļojuma klejojumos no šīs pasaules Ēģiptes uz apsolīto zemi šīs pasaules nemierīgajā tuksnesī atrod uzklātu Dieva galdu un dodas pie tā, un tad var turpināt savu ceļu, līdzīgi Elijam, “šīs gaļas spēkā.”

Tā ir patiesi debešķīga barība, debesu maize, kā Bībelē ir dēvēta manna (Ps.78:24; 105:40), un Svētā Vakarēdiena barība (Jņ.6), un ne tikai pārnestā nozīmē. Ja debesis ir tur, “kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas” (Kol.3:1), tad Svētais Vakarēdiens patiesi ir mūsu debesis virs zemes, līdz mēs nonākam debesīs. Jo Jēzus Kristus klātbūtne altārsakramentā, bez šaubām, atšķiras no tās, kura ir tur, kur divi vai trīs ir pulcējušies Viņa vārdā.