Zem Jēzus svētījošām rokām

Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. [Lk.24:50-51]

Debesbraukšanas dienā Jēzus Savu mācekļu labā veica trīs lietas.

Vispirms Viņš atdarīja mācekļu saprašanu un deva viņiem spēju izprast Svētos Rakstus. Jēzus skaidroja, ka Viņa nāve un augšāmceišanās ir piepildījusi Vecās Derības pravietojumus. Šo izpratni Jēzus grib iemācīt arī mums, lai vienmēr to paturam prātā un apliecinām apkārtējiem.

Viņš bija devis mācekļiem lielu uzdevumu: sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visiem cilvēkiem, sākot no Jeruzālemes. Arī šis uzdevums bija pamatots Vecās Derības izpratnē.

Patiesībā šī augstā misija ir vienīgais dievišķais baznīcas uzdevums: apliecināt Jēzu, sludināt atgriešanos un grēku piedošanu. Visas citas baznīcas aktivitātes ir blakuslietas, galvenā misija ir sludināt Dieva vārdu.

Jēzus Savai baznīcai nav devis nekādus politiskus uzdevumus. Ar šādām lietām tā nodarbojas pēc sava prāta un personiskās atbildības Dieva priekšā. Dievs mums nav uzdevis politisko problēmu risināšanu. Jēzus mums nav licis veikt revolūciju.

Turpretī mums ir uzticēta “salīdzināšanas kalpošana” [2.Kor.5:18], proti – sludināt Dieva vārdu un uzrunāt cilvēku sirdsapziņu ar aicinājumu uz atgriešanos un ticību.

Un beigu beigās Jēzus, Savus mācekļus svētīdams, deva apsolījumu, ka viņi “tiks apģērbti ar spēku no augšienes”. Evaņģēlists to izsaka brīnišķīgos vārdos: mācekļus svētīdams, Jēzus tika uzcelts debesīs.

Pēdējais, ko mācekļu acis redzēja, bija Jēzus paceltās rokas, un pēdējais, ko viņu ausis dzirdēja, bija Pestītāja svētība pār viņiem. Un mācekli saprata: Jēzus turpina mūs svētīt arvien. Viņa svētība nebeidzas. Jēzus arvien turpina svētīt Savus draugus zemes virsū.

Allaž atcerēsimies, ka mēs, kristieši, ik dienu esam zem Jēzus svētījošām rokām.

Vai varat iedomāties vēl lielāku laimi un prieku?