135. Kas ir iedzimtais grēks?


Ticīgo vajāšanas

Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. [Mt.24:13]

ticīgo vajāšanas

Svētie Raksti ļauj mums noprast, ka gaidāmas vēl daudzas ārējas vajāšanas un mūsu ienaidnieks velns pēdējos laikos parādīs lielas dusmas, zinādams, ka viņam vairs nav atlicis daudz laika. Nemaz nerunājot par nākamajiem laikiem, vajāšanas jau tagad apdraud daudzas dvēseles, aizbiedē un aizdzen prom no sekošanas Kristus pēdās.

Vajāšanām ir dažādi veidi un pakāpes. Baznīcas sākumā čūskas ienaids pret sievas dzimumu velti izmēģināja savus spēkus ar asiņainām vajāšanām, taču tagad viņš parasti darbojas smalkākos un rūpīgākos veidos, neizteicami mokot un biedējot mūsu nabaga miesu.

Cik rūgti cieš ticīgi Dieva bērni un kalpi savās pašu mājās Kristus vārda dēļ no rūgtiem vārdiem un skatieniem! Kristīgs kalpotājs vai veikalnieks ar sievu un bērniem nereti savā sirdī izbīstas un raizējas, redzot, kā vecie klienti no viņa novēršas kristīgās degsmes un ticības apliecības dēļ. Cik rūgti ticīgam mācītājam nākas panest savu priekšstāvju un viņu klausītāju pārmetumus par miera traucēšanu, kad viņš neļauj tiem mierīgi dzīvot savos grēkos, neticībā un bezdievībā. Šādos brīžos nabaga miesa izbīstas no ciešanām, un pastāv draudi, ka viņš novērsīsies, izgudrodams sev ērtāku dievbijības ceļu, lai varētu baudīt mieru un sekot prātīgiem padomdevējiem, kas saka: “Saudzē sevi, lai ar tevi nenotiek nekas slikts.”

Īpaši spēcīgs šis kārdinājums kļūst tad, kad cilvēks tiek sāpīgi vajāts un ir noguris no vajāšanām, un tad pirmoreiz piedzīvo patīkamu atelpas brīdi, kad pasaule viņam rāda savu labvēlīgo vaigu. Nogurušam prātam tas ir tik ļoti spēcīgs kārdinājums un vilinājums, ka ir patiess brīnums, ja šādā brīdī tas cilvēku neuzveic.

Taču cilvēka atkrišana ne vienmēr izpaužas tā, ka cilvēks skaidri un nepārprotami atgriežas pie pasaules. Atkrišana var notikt, vienkārši pieņemot jaunus piemērošanās un saprātīguma principus, ar kuru palīdzību tas spēj vienlaikus atrasties draudzībā ar Dievu un ar pasauli. Cilvēks nedarīs lietas, kas pasaulei nav tīkamas, un nejautās, ko Kristus vēlas un kas vajadzīgs viņa glābšanai. Tieši otrādi – tagad tas piedalīsies lietās, ko pasaule mīl, un nerūpēsies par Dieva vārdu un Kristus piemēru, kā arī nebīsies no apgrēcības pret vientiesīgām dvēselēm. Tā notiek, kad iekšējais spēks ir novājināts un cilvēks seko katram vējam.

Bet ko saka Svētie Raksti? Apustulis saka: “Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu” [1.Pēt.4:15-16].“Ja kas cieš, kristietis būdams,” t. i., ja tas cieš vienīgi Kristus dēļ, ticības apliecības, sekošanas Kristum un skaidru Dieva vārda prasību dēļ. Ja turpretī viņš dara ko ļaunu vai aplamu un iejaucas citu cilvēku lietās, tad viņš necieš Kristus dēļ.

Bet tie, kas cieš Kristus dēļ, tiek augsti cildināti un mierināti Svētajos Rakstos. Cik jauki un stiprinoši ir dzirdēt Kristus vārdus: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija” [Mt.5:11-12]. “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” [Mt.10:32-33].

Un “kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst” [Jņ.15:18-19]. Tie ir žēlastības pilnie un jaukie Pestītāja vārdi. Ar tiem pietiks, lai mūs mierinātu un stiprinātu, ja vien mēs tiem ticam un dzīvojam īstā draudzībā ar uzticīgo Kungu. Tas ir galvenais, kas patiešām nepieciešams, lai stātos pretim visiem konfliktiem un briesmām.

Mēs bieži jūtamies neveikli un vaicājam: “Kur tam visam gūšu spēku? Es zinu, kas man jādara, bet problēma tā, ka man nav spēka to izdarīt.” Kaut mēs reizi par visām reizēm iemācītos ticēt tam, kas tik bieži atkārtots Svētajos Rakstos, ka viss spēks ir atkarīgs no ciešās vienības un kopības ar mūsu Pestītāju. Kamēr vien tu neesi paļāvības pilnās dievbērnības attiecībās ar savu Glābēju, bet esi ar sliktu sirdsapziņu, bauslības jūgā un atsvešināts no Dieva, tikmēr visa tava cīņa ir bezjēdzīga, un tā beigsies vienīgi ar nespēku, bēdām un nāvi.

Tādēļ nekas nav tik svarīgi, kā iegūt pilnīgu ticības pārliecību, kā tas tik skaidri ir pasludināts Svēto Rakstu vārdos, kas daudzkārt atkārtoti: “Uzvara, kas pārvar pasauli, ir mūsu ticība. Tā Kunga prieks ir tavs spēks. Tēvi ticībā tika darīti spēcīgi savās vājībās, pārbaudīti cīņās,” utt. Vienīgi pilnā ticības pārliecībā un vienībā ar Kristu mēs varam tikt pildīti ar Svēto Garu, kas dod mums īsto vēlmi un spēku cīnīties un pārvarēt visu, kas mūsu ceļā.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.