265. Kāds Dieva apsolījums sevišķi mūs iepriecina, ja mēs zinām, ka paši esam slikti lūdzēji vai arī neprotam lūgt?


Atklāj evolūcijas teorijas vājāko vietu

Atgriezīsimies vēlreiz pie Džonsona grāmatas. Pēdējās četrās nodaļās, kas, manuprāt, ir svarīgākās grāmatā, Džonsons atklāj evolūcijas teorijas vājāko vietu. Proti, vispirms Džonsons norāda, ka darvinisms tikai daļēji ir empīriska metode. Kas attiecas uz dzīvo organismu rašanos, tad evolūcijas teorija ir vienkārši filozofija.

 atklāj evolūcijas teorijas vājāko vietu

Taču tas vēl nav galvenais. Arī metafizikai ir sava vieta zinātnē, bet būtiskākais ir tas, ka darvinismā valdošie divi principi naturālisms (reāli ir tikai dabiskie un materiālie fenomeni) un empīricisms (visas zināšanas ir iegūstamas tikai pieredzes ceļā) nonāk konfliktā. Džonsons norāda uz faktu, ka darvinisti savu teoriju nav izstrādājuši, balstoties empīriskos novērojumos, bet iesākuši ar naturālistiskās filozofijas atziņu, ka ārpus matērijas nekas nevar pastāvēt. Tālāk, lai izskaidrotu, kā viss ir radies, tiek izmantota evolūcijas teorija, kas principā netiek pakļauta empīriskai pārbaudei, bet a priori atzīta par nemaldīgu.

Šāda pieeja neglābjami noved pie tā, ka evolūcijas teorijas piekritējiem ir jāizdara garīgi un ētiski spriedumi. Tā evolūcija no zinātniskas metodes kļūst pat ne vairs par filozofisku, bet reliģisku dogmu!

No Džonsona secinājumiem izriet, ka evolūcijas teorija kļūst par dievu, kas autoritatīvi pasludina to, kā mēs iegūstam zināšanas, kā esam tapuši un arī to, kādiem mums jābūt. Ikvienam ir skaidrs, ka iepriekš teiktais krietni pārsniedz jebkuras zinātnes rāmjus, jo zinātne var runāt tikai un vienīgi par esošo, par to kas ir, nevis par to, kam vajadzētu būt un kā esošais tapis.

Pēdējo nodaļu autors velta zinātnes un pseidozinātnes definēšanai. Izmantojot zinātnes filozofa Popera atzinumus, Džonsons par patiesās zinātnes kritēriju izvirza pārbaudāmības principu jeb kritikas iespēju. “Zinātniska metode pastāv visur tur, kur teorijas tiek pakļautas rigorozai empīriskai pārbaudei, un tā nepastāv visur tur, kur tiek mēģināts teoriju drīzāk aizstāvēt nekā pārbaudīt.” Tādējādi nepatiesu zinātni arvien nodod mēģinājumi aizstāvēt esošo uzskatu, nevis pakļaut to arvien stingrākai kritikai. Kas attiecas uz darvinismu, tad, kā to norāda Džonsons, jau pats Darvins iesāka nevis ar savas teorijas empīriski kritisku pārbaudi, bet ar izvairīšanos no problemātiskiem jautājumiem.

Tādējādi jau no paša sākuma viņš nostājās no zinātnes viedokļa uz nepareiza ceļa, pieņemot par savas teorijas pamatprincipu filozofisku dogmu, kas netika pakļauta empīriskai kritikai. Tāpēc evolūcijas teorija jau bija nolemta kļūt par “zinātniskā naturālisma reliģiju ar savu ētisko programmu un sociālas un ģenētiskas inženērijas pestīšanas plānu.”

Ar evolūcijas teoriju zinātnieki ieguva ērtu un visu izskaidrojošu paradigmu, taču zaudēja pašu galveno zinātnes principu vēlmi noskaidrot patiesību. Džonsons min arī vienu no iemesliem kādēļ šodienas zinātnieki baidās pakļaut kritikai savus naturālistiskās filozofijas principus. Tās ir bailes, ka pašreizējie filozofiskie uzskati varētu tikt aizvietoti ar dažādām reliģiskā fanātisma izpausmēm. Taču, kā to ar skumjām atzīst Džonsons, neievērots diemžēl ir palicis fakts, ka tādējādi par fanātiķiem ir kļuvuši paši zinātnieki.

Amerikāņu jurista Džonsona grāmata tātad ir nopietns pamudinājums zinātniekiem, atmest dogmatisko ticību evlūcijas teorijai un pakļaut to rūpīgai zinātniskai kritikai, balstoties uz mūsdienās pieejamajiem faktiem.

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa » | Lasi turpinājumu »

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.