Ziemassvētku šausmas
Tikai tad, kad esam sapratuši Dieva atnākšanas Ziemassvētkos šausmas, mēs varam izsaprat arī Dieva neizsakāmo laipnību.
Dievs ienāk pašā ļaunuma un nāves vidū un tiesā ļaunumu mūsos un pasaulē. Un, tiesājot mūs, Dievs mūs attīra un svētī, nāk pie mums ar žēlastību un mīlestību.
Dievs dara mūs laimīgus, kā tikai bērni var būt laimīgi. Dievs vienmēr vēlas būt pie mums, lai kur mēs atrastos – vai grēkos vai ciešanās vai nāvē.
Mēs vairs neesam vieni; Dievs ir ar mums. Mēs vairs neesam bez pajumtes; daļa no mūžīgajām mājām ir jau pie uz mums.
Tāpēc mēs, pieaugušie, varam dziļi sirdī priecāties pie Ziemassvētku eglītes, pat daudz vairāk nekā bērni.
Jo mēs zinām, ka Dieva labestība ir atkal pietuvojusies, kad domājam par visu Dieva labestību, ko pagājušajā gadā esam piedzīvojuši, un sajutuši kaut ko no brīnišķīgajām Debesu mājām.
Jēzus nāk pie mums tiesā un žēlastībā: “Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis.” [Ps.24:7]
Man tāds jautājums par Zienessvētku vēsti.
Iedomājos, vai tas nav kādiem luterāņiem raksturīgi vai citur manīts
Ka pārskrien pāri tam romantiskajam ganiņi pie silītes, kā Feldmanis tak iesmēja
Bet uzreiz jābrauc pāri Jēzus zīdainim ar ceļa rulli
Viņš nācis nomirt, bez maz vai dzīvs mironis, no šūpuļa šo uzreiz karina pie krusta tā teikt no šūpuļa zārkā, no vienas kastes ārā otrā iekšā
Jo tak taisnošanas mācība, vietnieciskais upuris,
Ko tur daudz māžoties ar bētlemītēm
Jau pie šūpuļa dzied sēru dziesmu, dzimis, lai mirtu, ko tur bikses deldēt skolā…