Žēlastība tiek dāvāta bez nopelna

Rom.10:20 apustulis citē pravieša Jesajas vārdus: “..Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju Sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja.”

Tas sacīts par pagāniem, proti, viņiem ir dots dzirdēt un atzīt Kristu, lai gan iepriekš tie nebija varējuši par Viņu pat iedomāties, un vēl jo mazāk – Viņu meklēt vai ar savas brīvās gribas spēkiem sagatavoties Viņu uzņemt. Ar šo piemēru kļūst pietiekami skaidrs, ka žēlastība nāk pilnīgi bez nopelna – tik pilnīgi, ka pirms tās nav bijis pat domas, kur nu vēl centienu vai pūļu, lai to iemantotu.

To pašu saka arī Pāvils. Kad viņš vēl bija Sauls, ko gan šis vīrs darīja ar visiem savas brīvās gribas augstākajiem spēkiem? Protams, viņa sirdī bija paši labākie un godājamākie nodomi – ja tos vērtētu atbilstoši cilvēka prāta spriedumiem. Bet ar kādām pūlēm un centieniem viņš iemantoja žēlastību? Sauls ne tikai to nemeklēja, bet saņēma tai brīdī, kad trakā niknumā vērsās tieši pret to. Turpretī par jūdiem Pāvils Rom.9:30 u. t. saka: “Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis.”

Ko gan brīvās gribas aizstāvis šeit varētu iebilst? Pagāni jau tai laikā, kad viņi ir pilni bezdievības un dažādu netikumu, iemanto taisnību – bez nopelna, tikai ar Dieva apžēlošanos, turpretī jūdiem šīs taisnības pietrūkst, lai gan tie cenšas un pūlas to iemantot. Vai gan tas izsaka ko citu, nevis parāda, ka brīvās gribas pūles ir veltīgas, kaut arī tā pūlētos un censtos, cik labi vien iespējams, un tieši, kad tā vislabāk cenšas, tā kļūst vēl ļaunāka un krīt atpakaļ? Neviens arī nevar sacīt, ka jūdi nebūtu tiekušies pēc taisnības ar pašiem labākajiem brīvās gribas spēkiem. Pat Pāvils dod liecību, ka viņi “deg par Dievu, bet bez izpratnes” (Rom.10:2).

Tā nu jūdiem netrūkst nekā no tā, kas piedēvējams brīvajai gribai, tomēr tie neiemanto taisnību, bet iegūst gluži pretējo. Pagāniem nav nekā tāda, kas varētu tikt piedēvēts brīvajai gribai, tomēr tie iemanto Dieva taisnību. Vai gan te redzam ko citu kā to, ka ar abu šo tautu – jūdu un pagānu – piemēriem, tāpat arī ar apustuļa Pāvila skaidro liecību tiek apstiprināts, ka žēlastība tiek dāvāta bez nopelna tiem, kuri nav to pelnījuši un nepavisam nav tās cienīgi; turklāt žēlastība nav iemantojama ne ar kādiem centieniem, nedz pūlēm – ne lieliem, ne niecīgiem. Un tas attiecas arī uz pašiem labākajiem un godājamākajiem cilvēkiem, kuri ar īstu dedzību meklē taisnību un seko tai.