Visbiežāk sastopamās nomaldīšanās no ceļa

Dievs ir visu cilvēku Tēvs un Palīgs, un Viņa debesu mājoklis ir cilvēku mērķis (Ebr.13:14; Jņ.14:2). Šīm domām jāpalīdz un jāsniedz mierinājums visās ceļā sastaptajās grūtībās un piemeklējumos saskaņā ar kādu mūžsenu solījumu: “Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas” (5.Moz.33:27).

Tomēr ir pārsteidzoši redzēt, cik daudzi atstāj labo ceļu, jo savās sirdīs ir izjutuši alkas pēc citām, pat sliktām un ārkārtīgi kaitīgām lietām. Jaunā Derība stāsta par daudziem, kas pareizā ceļa vietā izvēlējušies neceļus.

Tā mēs lasām par bagāto jaunekli (Lk.18:18-27), bagāto vīru “purpurā un smalkā audeklā” (Lk.16:19-31), Jūdu Iskariotu (Jņ.12:6; Mt.26:14-16), Dēmu (2.Tim.4:10) un daudziem citiem. Diemžēl, tiem ir sekojuši daudzi citi, līdz pat mūsu dienām. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1.Kor.10:12).

Naudu, luksus priekšmetus, ērtības, slavu utt. bieži uzskata par pašsaprotamiem mērķiem, pēc kuriem ikvienam ir jātiecas. Šim “pašsaprotamo mērķu” sarakstam ik pa brīdim pievienojas citas lietas. Mūsu gadsimtā tam pievienota seksualitāte, kas izpaužas tādos veidos, par kuriem agrāk pat neiedomājās. Šeit jāpaskaidro mazliet sīkāk.

Jauno seksualitātes veidu un īpaši tik ļoti aizstāvētās “seksuālās brīvības” “pravieši” nekad neuzņemas atbildību par maldināto cilvēku likteni. Traģiskas sekas šo cilvēku dzīvē tiek uztvertas, paraustot plecus vai nepārliecinoši aizbildinoties, ka “tas ir nejaušs pārpratums” vai ka “šādu notikumu attīstību nekādi nevarēja paredzēt” utt.

Līdzīgus notikumus var bieži novērot dažos sporta veidos. Kad tajos viss brūk un jūk, tad bieži tas notiek naudas dēļ, tā ka uz to pilnībā var attiecināt apustuļa vārdus: “Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība” (1.Tim.6:10). Sports, kas agrākos laikos bija veselīgs un, pēc sabiedrības domām, jaunatni audzinošs, degradējas, graujot gan veselību, gan morāli, kad naudai ļauj valdīt pār to. Piemēru ir ārkārtīgi daudz.

Sporta aprindās narkotikas, dopingi un azartspēles ir pārņēmušas daudzus dalībniekus un atbalstītājus. Pēc otrā pasaules kara kāda nabadzīga valsts par augstu cenu nopirka no citas valsts labus futbolistus. Tajā pašā laikā pēdējā maksāja lielas naudas summas, lai palīdzētu pirmajai valstij, kura par augstu cenu varēja atļauties ievest futbolistus. Kur te loģika un ētikas normas?

Vēl kāds šīs problēmas aspekts: mūsdienās sportam atvēlētie līdzekļi ļoti atšķiras no tiem, kas piešķirti svarīgām zinātnes un kultūras jomām. Kāds politiķis savā runā to uzsvēra, minēdams kādu piemēru: izcilam universitātes profesoram Grieķijā maksā algu, kas ir niecīga salīdzinājumā ar to, ko maksā slavenam futbolistam. Kad runātājs piebilda: “Vai tas nav smieklīgi?”, kāds viņam atbildēja: “Nē, šajā jautājumā es jums nepiekrītu. Vai jūs esat dzirdējis, ka 100 000 cilvēku liela publika kliegtu no prieka un laimes kādā lekcijā Grieķijā?” Šajā vērtējumā svarīgi ir tikai īslaicīgi panākumi, prieks, izklaide un nauda. Neviens nerunā par slavenā futbolista nākotni, par to, ko viņš darīs, kad būs atlaists un viņa karjera būs cauri, un publika kliegs vēl skaļāk: “Nost ar viņu!” Viņam varbūt būs tikai mazliet pāri divdesmit, kad no lielā futbola viņš būs padzīts un cietīs no depresijas, kļūstot par dzērāju, narkomānu vai spēlmani – nabadzīgāku par vismazāko puišeli slavena futbola kluba zēnu komandā. Varbūt viņš pilnīgā aizmirstībā mirs ļoti jauns.

Šādu pasaulīgu galu piedzīvo daudzas agrākās “zvaigznes”, kuru dēļ agrāk, tāpat kā hipodromos par zirgiem, tirgojās ar biļetēm par fantastiskām summām. Šādus piemērus varētu minēt simtiem un tūkstošiem dažādos sporta veidos, un arī “jaunattīstības” valstis visā pasaulē ir iepazinušas šādus gadījumus. Vēl viens aspekts: sportistu ģimenes, vadoņi, klubi un sponsori ir ārkārtīgi kompromitējušies ar savu ētikas kodeksu, kā arī tās mācīšanu citiem. Viņi norāda uz zeltu kā laba un mērķtiecīga sportista svarīgāko atalgojumu.

Kāda jēga no tā, ja viņš savā dzīvē nekad nesasniedz neko vērtīgu? Šādi maldināt jauniešus ir pilnīgā pretrunā ar vislabāko padomu, kas jebkad dots gan jauniem, gan veciem šajos un līdzīgos kārdinājumos: “Ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?” (Mt.16:26).