Vieta, kur pastāv mūžīga jaunība

“Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.”” (Atkl.21:3-4)

Ja Dievs nemājotu kopā ar svētajiem Jaunajā Jeruzalemē, tad viņi nebūtu svētīti pat šajā skaistajā debesu pilsētā. Šī pilsēta ar savu debesu krāšņumu un prieka avotiem joprojām būtu vientuļa, drūma bēdu vieta. Bet Dievs mājos ar saviem svētajiem kā mīļš tēvs savu bērnu vidū, un tas viņu stāvokli padarīs par pilnībā svētītu. Tur viņi mūžīgi redzēs trīsvienīgo Dievu aci pret aci, un Viņš nekad uz viņiem neskatīsies ar dusmīgu skatu, bet tikai ar mūžīgu mīlestību. Viņa seju nekad neaizsegs mākonis, kā tas bieži vien notiek, kamēr dzīvojam šeit uz zemes. Tur Viņš kā spoža labvēlības, žēlastības un laipnības saule, kas nekad nenoriet, spīdēs pār saviem svētajiem. Visas bailes no soda būs zudušas uz visiem laikiem, un kā Debesu Tēva bērni visi Viņu sauks par savu jauko Aba (Tēvu).

Kurš gan var aprakstīt to godības pilno stāvokli, kas kādu dienu būs šīs svētās un svētītās Dieva ģimenes locekļiem? Šai pasaulē nav tādu krāsu, lai to uzgleznotu, jo neviena acs to nav redzējusi, un cilvēku valodā nav vārdu, lai to aprakstītu, jo neviena auss to nav dzirdējusi. Cilvēka prāts pat nespēj iedomāties, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Svētais Pāvils, kurš reiz tika aizrauts šajā debesu paradīzē, liecina, ka “viņš dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt” (2.Kor.12:4). Arī svētais Jānis, kamēr viņš dzīvoja grēcīgajā miesā, nevienam īsti nevarēja aprakstīt to, ko Dievs viņam bija ļāvis redzēt. Tāpēc viņš stāstīja tikai to, kā vairs nebūs, piebilstot, ka Dievs “nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis ” (Atkl.21:4).

Cik svētīgs ir to stāvoklis, kuri beidzot ir devušies mājup no šīs asaru ielejas uz Tēva mūžīgo mājokli! Ar nāvi viņi ir iekļuvuši patiesajā dzīvībā, jo tur vairs nav ne nāves, ne slimības, un viņu bēdas ir beigušās uz visiem laikiem. Tur nevienu vairs nepazemo vecums; tā vietā pastāv mūžīga jaunība. Neviens tur nav uz slimības gultas. Neviens nestāv sērojot pie mīļotā zārka, jo tur vairs neviens netiek izšķirts. Nabadzība, trūkums un bads tur ir pagātnes lietas; visiem, kas mīt Dieva namā, ir dotas Viņa neizsmeļamās dārgumu lādes atslēgas. Tur vairs nav ledainu ziemu un aukstu nakšu; tos nomainījis mūžīgais Debesu pavasaris. Kas bija nekas šīs zemes dzīvē, tas tagad tiek paaugstināts Dieva tronī. Debesīs visi ir priesteri, ķēniņi un pravieši. Pats Dievs viņus māca, viņi ir tērpušies grezni kā priesteri un kronēti ar uzvarētāja kroni. Visas nopūtas un vaimanas ir noklusušas, jo pirmās lietas ir zudušas. Alelujā!