Vai publiskā kalpošana ir nepieciešama?

Lai arī publiskā kalpošana (mācītāja amats), kurš mācītājiem tiek piešķirts ar draudzes starpniecību, ir dievišķs iestādījums, tā nav absolūti nepieciešama; jo visi ticīgie, būdami garīgi priesteri, ir saņēmuši dievišķu pavēli sludināt Evaņģēliju (1.Pēt.2:9), pamācīt un paskubināt citam citu ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām (Kol.3:16). Jau Luters pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka “pasaule varētu kļūt tik pilnīgi epikūriska, ka uz visas zemes nebūs neviena paša mācītāja, bet Evaņģēlijs saglabāsies vienīgi [kristīgās] mājās un pateicoties [kristīgiem] tēviem”. Kristus baznīca uz zemes var tikt saglabāta un augt plašumā arī pateicoties individuālu kristiešu Bībeles studēšanai un tās vēsts izplatīšanai.

Tādējādi, kā to pareizi apstiprina Dr.Valters, mācītāja amats nav jāuzskata par sava veida žēlastības līdzekli, kurš ir absolūti nepieciešams cilvēku pestīšanai, it kā neviens nevarētu nākt pie ticības un saņemt grēku piedošanu bez ordinēta mācītāja palīdzības. Šī absolūtā nepieciešamība attiecas vienīgi uz Dieva vārda lietošanu, it īpaši – uz Kristus Evaņģēliju, bez kura neviens parasti netiek pestīts.

Jūsmotāji, kuri noliedz nepieciešamību sludināt Evaņģēliju, apgalvojot, ka pestīšanu sniedz “iekšējais vārds”, noraida skaidru Rakstu mācību attiecībā uz žēlastības līdzekļiem un pamato šo mācību vienīgi savās spekulācijās. Luters:

“Mēs ne mirkli nešaubāmies, ka Dievs sniedz savu žēlastības Garu vienīgi caur vai līdz ar ārējo Dieva vārdu, lai mēs tādējādi varētu būt pasargāti no jūsmotājiem, tas ir, gariem, kuri lielās, ka tiem esot Gars bez vai pirms Dieva vārda”.

Tomēr, lai arī publiskais kalpošanas amats nav pilnīgi nepieciešams, to nedrīkst arī noniecināt. Tas tiek darīts:

• kad kristieši atsakās nākt uz baznīcu, apgalvojot, ka lasa Bībeli mājās (Lk.10:16; Ebr.10:23-25);
• vai kad aicināti un iecelti mācītāji nepilda sava svētā amata pienākumus, apgalvojot, ka viņu ganāmpulkam nav nepieciešama ganīšana, jo, būdami garīgi priesteri, viņi var paši parūpēties par sevi (Ec.3:17 un turpm.;2.Tim.4:2 un turpm.; 1.Tim.4:13 un turpm.; Fil.2:21);
• vai arī kad baznīcas atsakās uzturēt skolas, kurās kristīgi mācītāji vai skolotāji tiek apmācīti sava svētā amata pienākumu veikšanai. Nievājošai attieksmei pret publisko kalpošanas amatu pamatā parasti ir nievājoša attieksme pret Kristu un viņa svētīto Evaņģēliju (Mt.10:22; 24:9; Jņ.17:14).