Vai pielūgtu … vai pazītu

Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” (Ap.d.17:22-31)

“Iesākumā Dievs radīja..” Cik savādi šie vārdi izklausās pie evolūcijas un citām teorijām pieradušajam modernajam cilvēkam! Un tomēr mēs zinām, ka nekas nerodas pats no sevis, ka visam esošajam jābūt iesākumam un nobeigumam, ka nekas pasaulē nav mūžīgs un bezgalīgs, visumu ieskaitot, ka beigu beigās tam visam, arī mūsu dzīvei, ir jābūt kādai dziļākai jēgai, mērķim un piepildījumam.

Senebreju valodā “bara” nozīmē radīt un tiek attiecināts tikai uz Dievu, jo vienīgi Viņš varēja likt notikt tam, kas citādi ir neiespējams – kaut kam rasties no nekā. Un vienīgi tāpēc, ka “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī.., pats dod visiem dzīvību, elpu un visu”, mēs varam priecāties par debesīm un zvaigznēm, Sauli un Mēnesi, zemi un jūru, augiem un dzīvniekiem un visbeidzot par vislielāko brīnumu – paši par sevi. Būt šajā pasaulē, vai to apzināmies vai ne, nozīmē Viņā (dzīvajā Dievā) dzīvot un rosīties, un būt.

Pabeidzis radīšanu, Dievs savu darbu atzina par labu, un, ja viss tā būtu palicis, mēs nekad nezinātu, kas ir naids un nodevība, meli un izlikšanās, sāpes, ciešanas un nāve. Taču, sātana pievilts, lai gan pēc savas brīvas izvēles, cilvēks iekāroja uzzināt arī to, kas ir ļauns, un tā mēs redzam pasauli, par kuru neviens vairs nesaka, ka tā ir laba.

Apgaismības laikmets, kura iespaidā mēs vēl joprojām dzīvojam, atnesa lielas pārmaiņas pasaules un cilvēka izpratnē. Agrākā objektīvā filozofija tika aizstāta ar praktisku un utilitāru gudrību. Tās mērķis bija mācīt cilvēkam saprast un kontrolēt pasauli, lai priecīgi baudītu visu, ko tā spēj dot cilvēces vēlmju apmierināšanai. Lai saprastu šo pasauli, cilvēks saskaņā ar sava prāta atzinām vairs nevērsās pie Dieva un Viņa dotas atklāsmes. Pētnieku interesi galvenokārt saistīja savā pieredzē balstīta pasaules izpēte. Strauji attīstījās zinātne, zeme vairs netika uzlūkota kā visu lietu centrs, un cilvēks kļuva par puteklīti bezgalīgajā universā, tomēr nezin kāpēc saglabādams ilūziju, ka spēj to kontrolēt ar savu saprātu. Tika uzskatīts, ka cilvēka prāts ir pietiekami kompetents, lai pētītu un pārvaldītu apkārtējo vidi un iedibinātu uz visiem dzīves gadījumiem un sabiedrības procesiem attiecināmus likumus. Valdīja pārliecība, ka cilvēka spēkos ir risināt politiskos j autā-jumus tā, lai vairotos cilvēces kopējā labklājība. Reliģija tika uzskatīta par morāli ētisku domāšanas sistēmu, kurai vajadzēja palīdzēt saglabāt augstākās cilvēciskās vērtības un ideālus, citiem vārdiem – pasaulē dominēja reliģija, kurā tika godināts cilvēks ar lielo burtu.

Par pārsteigumu daudziem – “zelta laikmets” neiestājās un “cilvēces ļaunums augtin auga zemes virsū.. un viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu”. Vecākie un pieredzējušākie, vērojot jauno paaudzi, ar-vien biežāk ar izbrīnu un bažām konstatēja – “kad mēs augām, tad gan tā nebija”. Liekas, ka XX gadsimtam ar saviem kariem un revolūcijām, terorismu un noziedzību, izvirtību un samaitātību – sākot ar mazgadīgo prostitūciju un beidzot ar narkomāniju un visa veida kultiem, kuros atklāti tiek pielūgts un slavināts ļaunums un varmācība, – būtu vajadzējis pat vislielākajiem optimistiem izdzēst apgaismības laikmeta ilūzijas par cilvēka labestību, humānismu un progresu. Tomēr jāsaka, ka pasaule ar šo problēmu ir diezgan viegli tikusi galā: cilvēki – tāpat kā pirms grēku plūdiem – īpaši neuztraucas par Dieva sodu, jo viņiem liekas, ka netraucēti varēs nodoties savām iekārēm un grēcīgajai uzdzīvei. Aizmirsuši Dievu, kas “ir nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Viņu”, tie, “dižodamies ar savu gudrību, ir kļuvuši nelgas.. un piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem.. pilni bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības”. Šādas pasaules vidū kā “avis vilku starpā” mīt Kristīgā Baznīca, Jēra līgava, kas Kristus asinīs mazgājusies un šķīstījusies no visiem šis pasaules netīrumiem. Balta un tīra, kā tas līgavai piederas, tā stāv pasaules vidū, aicinādama un lūgdama: “Ļaujiet salīdzināties ar Dievu!” Viņš, “atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams to no mirušiem.” Tik liela ir bijusi Viņa mīlestība pret šo skaisto, bet samaitāto pasauli, “ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”.
Āmen.