Vai Bībelei var uzticēties?

Kāds valodu profesors lekcijas laikā sacīja:

“Jaunībā es biju pārliecināts, ka gramatikas mācību grāmata ir pilnīgi pareiza, bet Bībele ir pilna ar kļūdām. Savukārt, tagad mana pārliecība mainās. Gramatika nebūt nav absolūta. Toties, jo vairāk es lasu Bībeli, jo skaidrāk es saskatu tās patiesumu. Ja tas tā turpināsies, es pavisam drīz kļūšu ticīgs.”

Ko lai mēs sakām? Vai mācībai par Bībeles nemaldību ir jābūt kristīgās mācības sastāvdaļai? Ne mazums teologu taču ir pārliecināti par pretējo.

No otras puses, ko palīdz ticība Bībeles nemaldībai, jo neticam, ka Jēzus izpircis mūsu grēkus. Kas tad ir glābjošā ticība! Jēzus Kristus saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jņ.14:6]

Nebūtu nekāds brīnums, ja kāds atzītu, ka viņa grēki ir piedoti Jēzus Kristus dēļ, tomēr viņam tiek mācīts, ka Bībelē ir arī kļūdas. Un šo mācību viņš uzklausa un pieņem. Bet vai tādiem ļaudīm ir taisnība?

Ko saka pati Bībele?

Jēzus kalna sprediķī māca: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” [Mt.5:17] Šos vārdus Kristus savā dzīvē arī īstenoja. Jau par Viņa piedzimšanu sacīts: „Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti.” [Mt.1:22] Īsi sakot, Jauna Derība piepilda Vecajā Derībā apsolīto. Jau iepriekš bija rakstīts, ka Kristus piedzims Betlēmē, dzīvos Galilejā, jāj uz ēzeļa, Viņa rokas uz kājas ir caururbtas, Viņa drēbes tiek dalītas, un par tām met kauliņus, Viņa kaulus nesalauž, un apbedī bagātnieka kapā. Redziet, piepildās arī tādi pravietojumi, kā jāšana uz ēzeļa un kauliņu mešana, kam nav tiešas saistības ar cilvēces glābšanu.

Nepareizi ir apgalvot, ka Kristus varēja kļūdīties, jo bija kļuvis par cilvēku. Viņš pats sacīja: „Raksti nevar tikt atcelti.” [Jņ.10:35] Viņa attieksme pret Bībeli palika tāda pati arī Viņa godībā pēc augšāmcelšanās. Mācekļiem ceļā uz Emavu Viņš sacīja: „Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” [Lk.24:25-26] Arī būdams savu mācekļu vidū Kristus nenorāda uz savu godību un dievišķību, bet aicina Viņam ticēt vienīgi saskaņā ar Rakstiem. „Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.” [Lk.24:27] Jēzus un Bībele ir viens vesels. Tieši Bībelē mēs Viņu sastopam.

Dieva Vārds ir dzīvs vārds. Tas uzrāda mūsu grēkus, un tajā pat laikā māca par piedošanu un Dieva žēlastību. Kurš apzinās savu grēcīgumu, tas var sevi iepriecināt ar vārdiem: „Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” [1.Jņ.2:2]

Kad mēs sastopamies ar Bībeles Kristu, mēs piedzīvojam to pašu, ko mācekļi ceļā uz Emavu. Viņi sacīja: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” [Lk.24:32] Sakiet, vai tad ir iespējams apšaubīt Bībeles patiesumu, ja mūsu ceļabiedrs ir šis Kristus? Nē, tas nav iespējams!

Bet tas jau nav nekāds jaunums, ka teologi tomēr apšauba Bībeli. Arī Jēzus Kristus dzīves laikā vadošie teologi saduķeji neticēja miesas augšāmcelšanai. Jēzus viņiem sacīja: „Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.” [Mt.22:29]

Ne vienmēr var uzticēties augsti skolotajiem teologiem. Bet Bībelei var uzticēties vienmēr!