Upuris, kas kristietim ir jānes Dievam

“Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rom.12:1)

Būt par Visaugstākā Dieva priesteri ir augstākais gods un svētība, kurā var piedalīties radīta būtne. Ikvienam, kurš ir Dieva priesteris, vienmēr ir amats, aicinājums un privilēģija stāvēt Dieva priekšā, izkopt tuvas attiecības ar Viņu un kalpot Viņam kā Viņa lielās valstības Valdniekam. Taču Dieva priestera pienākumi arī ir tikpat lieli. Priestera galvenais pienākums ir upurēt. Upuru pienešana nav atdalāma no priestera amata, tāpat kā sludināšana nav atdalāma no sludinātāja amata un mācīšana no skolotāja amata. Kāds ir tas upuris, kas kristietim kā garīgam priesterim ir jānes Dievam? To mums Svētais Pāvils parāda ar šodienas Svēto Rakstu vārdiem. Šeit mēs redzam, ka kristiešiem nav jāpiedāvā Dievam tās lietas, ko piedāvāja Vecās Derības priesteri: vēršus, aunus, jērus, ūbeles, pirmos no lauka augļiem, eļļu, vīraku un tamlīdzīgi. Tas viss bija levītiskā priesterība, kas pati par sevi bija prototips. Jaunās Derības garīgie priesteri upurē Dievam sevi pašus kopā ar visu, kas viņi ir un kas viņiem pieder.

Bet kā kristietis var upurēt sevi? Viņš to dara, kad Svētā Gara spēkā katru dienu un pat katru stundu nogalina visu ļauno, kas ir viņā un kas nāk no viņa, un noliek pie Dieva kājām visu labo, kas viņam pieder. Kad vien viņš pamana sevī “acu kārību” (1.Jņ.2:16), tas ir, jebko, kas ir no šīs pasaules, mantkārību un alkatību, viņš nekavējoties cenšas no tās atbrīvoties. Sajūtot sevī “miesas kārību” (1.Jņ.2:16) – iekāri, tieksmi pēc baudām un mīlestību pēc ērtas dzīves, viņš cenšas tās izskaust. Kad viņš sevī atrod “dzīves lepnību” (1.Jņ.2:16), tas ir, tieksmi pēc paša godības, augstprātības un apmierinātības ar sevi, viņš pieliek lielas pūles, lai izravētu šo nezāli no savas sirds. Īsāk sakot, kad viņš katru dienu cenšas atbrīvoties no visiem saviem grēkiem, grēcīgajām ilgām, emocijām un domām, tad un tikai tad viņš dzīvo Dieva priekšā kā garīgs priesteris, kas pienes Viņam upurus.

Tomēr ar to nepietiek, ka kristietis cenšas nogalināt sevī esošo ļaunumu. Viņam arī tas labais, kas viņam pieder, jānoliek pie Dieva kājām. Viņš cenšas visu, kas viņš ir, un, kas viņam pieder, nodot kalpošanā Dieva godam. Viņš dzīvo tā, it kā viņa miesa un dvēsele nebūtu viņa paša, bet gan Dieva. Viņš redz visus savus labumus kā tādus, kas pieder Dievam, un viņš dzīvo, lai tos varētu izmantot Dieva pagodināšanai. Viņš ir gatavs atteikties no visa, kas viņam ir dārgs un patīkams – no sava goda un labā vārda, no priekiem un atpūtas, no draugiem un radiem, no gudrības un prasmēm, pat no savas dzīves –, lai varētu kaut ko dot Dieva slavēšanai. Kad viņš, tāpat kā svētais Augustīns, vēlas būt starojoša gaisma, kas izsmeļ sevi, kalpojot Dievam, tad viņš ir upurējis sevi Dievam.

Šajā dzīvē kristietis nekad netop pilnībā upurēts Dievam. Viņam jācīnās ar savu miesu un asinīm, līdz pat savai miesīgajai nāvei. Tomēr arī šī cīņa ir zīme, ka viņš ir kristietis, garīgs priesteris. Ar lūgšanu un Dieva Vārdu viņš katru dienu cīnās, lai kļūtu par arvien pilnīgāku upuri savam Dievam. Lai gan šāds kristietis nav pilnīgs, viņa upuris ir svēts un Kristus dēļ Dievam tīkams.